Redz, kāds vai kāda uzrakstīja sūdzību par grupas «Labvēlīgais tips» dziesmu «Alumīnija cūka», kas sūdzības iesniedzēja vai iesniedzējas ieskatā mudina uz seksuālām attiecībām ar mazgadīgo – 15 gadus vecu meiteni. Iesniedzēja vai iesniedzējas ieskatā šo dziesmu ir jāaizliedz izplatīt Sabiedriskajā medijā. Punkts. Fui! Jo kanāls «LTV1», atskaņojot dziesmu, esot izplatījis mazgadīgo pavedinošu saturu. Un ombuds – ak, ombuds! – uzrakstīja atbildi uz astoņām lappusēm. Astoņām! Tas jau ir literatūras žanrs.

Lai saprastu, par ko stāsts, vajadzētu izlasīt dziesmas vārdus. Vai noklausīties pašu dziesmu. Lai konstatētu, ka tas ir bezsakarīgs vārsmojums, bet trakoti fifīgs tieši savā bezsakarā. Es kā dziesmā apzīmētā vecā tantiņa apgalvošu, ka tās ir laikmetīgas vārsmas. Laikmetīgā māksla, kā zināms, ir tāda – skatītājs neko nesaprot, bet mākslinieks savu domu izskaidrojis uz A3 lapas, kas piesprausta pie darba. Bez šīs lapas – nekā. Bez šī skaidrojuma vidusmēra skatītājs ne velna nesapratīs. Mīļie, jau Pietuka Krustiņš 19. gadsimtā zināja: «Izcivilizētu garu / Kultūra no gaismas drāž!»

Tāpēc man un man līdzīgajiem nav pamata attaisnoties, ka laikmetīgā māksla ir tumša bilde, jo mācīties un kļūt «izcivilizētam» nekad nav par vēlu!

Ak, bet laiks pielikt punktu šai liriskajai atkāpei.

Uh, kā man viņš patīk!

Un, re, beidzot ir izskaidrota arī dziesma par konkrētā metāla – alumīnija – cūku. To paveicis Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds. Paldies viņam par to! Bez sarkasma. Es kā dziesmā apzīmētā vecā tantiņa teiktu – ombuds rakstījis laikmetīgā valodā, kur daudziem teikumiem vajadzētu papildu skaidrojumu vienkāršajā vai pat vieglajā valodā. Bet kopumā man patīk. Tajā vietām ir bezsakarīgā dailē savirknēti vārdi, akurāt kā «Labvēlīgā tipa» dziesmā. Mūsu senči teiktu – kā mežā sauc, tā atskan. Tieši tā ir jāatbild.

Es kā dziesmā apzīmētā vecā tantiņa teiktu, ka ombudam nav sveši humors, sarkasms, ironija un satīra. Ja drīkstu apgalvot un to kāds vai kāda neuztvers par neganti divdomīgu norādi uz iespējami potenciālām alkām pēc romantiskām attiecībām ar gados jaunāku augstāk stāvošu vīrieškārtas indivīdu, tad publiski atzīstos, ka man viņš, ombuds, simpatizē iepriekš uzskaitīto iemeslu dēļ.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka ombuds konstatējis acīm redzamo: «Ļoti iespējams, ka šajā dziesmā nav dziļākas jēgas un tā ir tā dziļākā jēga, ka tā ir vienkārši spēlēšanās ar vārdiem.» Beidzot! Beidzot kāds to pateicis. Turklāt šis izsmalcinātais teikums ir vienīgais, kurš saprotams visiem.

Arī tiem, kuri nesaprata iepriekšējos, piemēram: «Dziesmas teksts ir iecerēts nevis tam, lai sniegtu maksimāli objektīvu kāda notikuma aprakstu, bet lai izteiktu tā autora subjektīvu pārdzīvojumu; tādējādi šim specifiskajam teksta veidam ir gan aprakstoša nozīme, gan intensionāla jēga kā autora emocionālās attieksmes, pārdzīvojuma izpausme.»

Vai: «Dziesmas iekļaušana LSM [Latvijas Sabiedriskā medija] saturā nav pretrunā Redakcionālajās vadlīnijās noteiktajai LSM misijai strādāt sabiedrības interesēs, pēc augstākajiem profesionālajiem standartiem veidojot programmas un cita veida saturu, jo redakcionālie lēmumi balstījās sabiedrībā pastāvošajā konsensā par dziesmas «Alumīnija cūka» satura intensionālo jēgu kā vēstījumu par neveiksmīgu romantisko attiecību traumatisko pieredzi, nevis kā mudinājumu veikt pretlikumīgas darbības ar nepilngadīgām personām.»

Vai: «Apgūstot dzejas kā daiļliteratūras veida tradīciju, tās recipientam vienlaikus veidojas noturīgs ieradums saskarsmē ar dzeju koncentrēties uz tās intensionālo jēgu, kā arī spēja līdzpārdzīvot dzejā izteiktajam liriskā tēla pārdzīvojumam.»

Un cepuri nost par skaidrojumu, kas sešdesmitgadniekiem skan kā medusmaize: «Savukārt dziesmas ceturtajā daļā kā jaunības mīlestības objekta vecums tiek nosaukts sešdesmit, kas ļauj pieņemt, ka liriskais varonis arī ir sasniedzis šo cienījamo vecumu, bet jūtas, protams, kā trīsdesmitgadnieks.» Loģiski. Sešdesmit ir jaunie trīsdesmit. Es to zinu! Mēģiniet nu mūs kacināt ar pirmspensijas vecumu, libido trūkumu un ūdeni ceļgalā!

Un vēl: ombuds pieļauj iespēju, ka dziesmas autori tekstam nav piešķīruši dziļāku jēgu, vienkārši spēlējušies ar pretstatiem «alumīnija cūka – dzelzs vilks», «piecpadsmit – trīsdesmit», «trīsdesmit – sešdesmit».

Proti, dziesmas dziļākā jēga ir tajā, ka tai nav nekādas jēgas. Brīnišķīgi.

Kas tā tāda – alumīnija cūka?

Vēl varētu apspēlēt sievietes aplamāšanu par cūku. Alumīnija cūku. Par šo neviena nav sūdzējusies?! Tiešām?! Ak, vai, man jābūt pirmajai? Vīrietis, kurš uzmācas gan piecpadsmitgadīgajai, gan sešdesmitgadīgajai, nevienā rindiņā nav nodēvēts par… teiksim, kuili. Kā tad tā? Absolūta dzimumu nelīdztiesība.

Un, jā, izglītošanai un sava tēzaura paplašināšanai lietderīgi zināt, ka «Alumīnija cūka» ir grupas «Labvēlīgais tips» dziesma, kas iekļauta 1995. gada debijas albumā kā parodija par citu muzikālo apvienību «Dzelzs vilks». Parodija, nevis pamudinājums. Ironija, nevis instrukcija. Satīra, nevis sodāma darbība.

Un es, vecā tantiņa, saku paldies par šo mākslas darbu. Un paldies ombudam. Ar cieņu. Un nelielu simpātiju.

Valodniecība un filozofija

Jā, jā, tagad parunāsim par solīto cūkas aizstāvību. Kurš gan cits to darīs, ja ne es – cūku advokāte, cūku ombude, cūku balss.

Ticiet vai ne, bet pirms vismaz 10 gadiem Latvijā nopietni tika apspriesta ideja definēt lamuvārdus. Juristi gribēja tos ierāmēt likumā, bet valodnieki, tie valodas brīvības partizāni, iebilda, ka nevar rīkoties tik vienkārši. Piemēram, vienam vārds «cūka» ir apvainojums, otram – kompliments. Kāds apvainosies, ja viņu nosauks par cūku, bet cits lepni pieņems šo titulu kā goda zīmi. Ja nu tomēr šo vārdu attiecina uz konkrētu personu, tad tas esot stilistisks vai leksisks vulgārisms. Bet vai lamuvārds? Nu, te sākas filozofija.

Lūk, kāda ziņa, kas varētu palīdzēt saprast vārda semantisko slodzi. Uztverat, vai ne, nē, nu jā, ka arī es protu izteikties gudriem vārdiem?

Raugi, pirms tiem pašiem apmēram 10 gadiem Ukrainā, kādā Poltavas apgabala pilsētā, radusies ideja uzstādīt pieminekli piedzērušai cūkai. Jā, tieši tā – guļoša uz vēdera, kājas izplestas, šņukurs silē. Skulptūras autors stāstījis, ka šī cūka personificēs cilvēkus, kas mēdz piedzerties līdz cūciskam stāvoklim. Tātad – alegorija, ne zooloģija. Mākslinieks vēlējies šo pieminekli uzstādīt pie vietējās kafejnīcas «Kārumiņš» kā brīdinājumu.

Jā, arī latviešu valodā cūka ir apzīmējums dzērājam, netīrīgam, nekārtīgam, rijīgam cilvēkam.

Minicūciņu īpašnieki gan to apstrīdēs, jo tās ir tīrīgas, tām nav nepatīkamas smakas. Pajautājiet amerikāņu superzvaigznēm Arnoldam Švarcenegeram un Džordžam Klūnijam! Viņi zina. Arī manā pagalmā pastaigās iziet minicūķis Ļova. Sirsnīgs un labdabīgs kustonis. Krietni labvēlīgāk noskaņots pret mani un manu kaķi nekā viņa saimnieki, kad mūs sastop pastaigu laikā. Jo diemžēl mans dižciltīgais kaķis uzvedas daudz neinteliģentāk nekā viņu ruksis.

Ak, bet laiks pielikt punktu šai liriskajai atkāpei.

Inteliģents mīļlopiņš

Bet, lūk, paradokss – cilvēkēdāju par cūku taču nedēvē. Kaut gan, ja vērtē faktus, cūkas mēdz apgrauzt cilvēkus. Pat apēst. Fui!

Un tagad – par inteliģenci. Cūkas meklē trifeles, cūkas meklē narkotikas, cūkas klausās mūziku. Kāda cūka pat gleznojusi abstraktā impresionisma stilā, turot otu mutē. Gleznas pārdotas internetā, un dolāri, cerams, tika izlietoti cūku dāmas radošajai attīstībai. Ja tas nav mākslas tirgus triumfs, tad kas ir? Vārdu sākot, cūka ir viens no gudrākajiem dzīvniekiem pasaulē.

Mums Latvijā arī ir sava mīļcūka – Teodora Zaļkalna granīta skulptūra «Cūka». Ar mēru tukls lopiņš, plūdenām formām – kā tādu var neiemīlēt? Un tauta iemīļoja. Tēlnieks Zaļkalns gribēja uzstādīt šo sešus metrus garo un četrus metrus augsto cūkas skulptūru pie Rīgas Centrāltirgus kā cildinājumu Latvijas bekonam. Ideju atbalstīja pats Kārlis Ulmanis. Otrais pasaules karš šo finansiāli dārgo ieceri izjauca. To neizdevās atdzīvināt arī salīdzinoši nesenā pagātnē – pirms nepilniem 20 gadiem.

Cūku kari Latvijā un Igaunijā

Pirms gandrīz 20 gadiem Rīgas Centrāltirgus bija iedomājies reanimēt Zaļkalna ideju par cūkas skulptūru, bet rīdzinieku iecerētās «putuplasta» cūkas vērienīgās izmaksas šo ieceri nobremzēja. Toties mālpilieši pierādīja, ka pret laikapstākļiem izturīgu ruksi var izveidot daudz lētāk. Tika saziedoti līdzekļi, un ruksis gatavs. Tam deva vārdu Helgars. Divarpus metrus augsta un tikpat plata, un četrus metrus gara skulptūra nokrāsota zelta krāsā, izveidota krājkasītes formā. Tai bija koka monēta, bet to nozaga, un monēta nav atrasta. Reiz cūķis cietis nelabvēļu uzbrukumā – tam iedurts pēcpusē. Pieņemsim, ka tā bijusi mākslas kritika, laikmetīgās mākslas kritiķu uzbrukums.

Ha, kamēr Rīga atteicās no savas cūkas, tikmēr igauņu Tartu tirgus savai 70. gadskārtai par godu izveidoja un izvietoja bronzas cūkas skulptūru. Gan jau tas bija iemesls, kāpēc arī rīdzinieki tolaik sarosījās, bet mūsējie diemžēl palika ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē... Un joprojām tur nīkst.

Ak, bet laiks pielikt punktu šai liriskajai atkāpei.

Tāpēc noslēgumā – vēlreiz ģeniālais Pietuka Krustiņš:

«Apkamp visu firmamentu,

Univerzums nu ir tavs,

Tērp ar violetu lentu

Visus mūs, kad Pikols raus!»

Ļoti iespējams, ka šim rakstam nav dziļākas jēgas un tā ir tā dziļākā jēga, ka tā ir vienkārši spēlēšanās ar vārdiem.