Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos. Kad Ventas rumbā Kuldīgā sāk lēkt vimbas, it visiem, kas ir draugos ar dabu un ūdeņu bagātībām, top skaidrs, ka Latvijā pavasaris ir pilnā plaukumā. Vimbu svētki Bauskā, “Staiceles vimba” Salacas krastos, palu šovs “Lido zivis Kuldīgā!” – tās ir vērā ņemamas aktivitātes, ko būtu grēks laist garām.Kas tad ir vimbas, šīs diezgan asakainās zivis, kuru lobīšana un ēšana prasa koncentrēšanos, jo dabūt kaklā un mandelēs pa spīļasakai nav nemaz tik jauks piedzīvojums?

Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos.

Ziemā, kad piekrastnieki iziet zemledus zvejā (Kuivižu pusē to sauc par zvejošanu ar liešiem), visi cer tīkliņos dabūt pa kādam taimiņam, jo kas gan var būt gardāks par pašmāju cēlzivi. Tai blakus nestāv lielveikalos nopērkamie norvēģu mākslīgi audzētie laši vai Āzijas pangasijas un tilapijas. Nav nekā labāka par ziemas vidū iegūtu taimiņu, kam garšas ziņā var līdzināties tikai Baltijas lasis, ko ikdienā pat ar uguni nesameklēsi. Dosimies garšas ceļojumā raudzīt pašmāju jūras veltes!

Kā jau minēju, taimiņu izplatība un zveja ir izteikti lokāla. Pēdējos gados tā svārstās no 4–6 tonnām gadā, kamēr vēl 90. gadu vidū nozveja sasniedza līdz pat 18 tonnas. Ik gadu “BIOR” zivju audzētavās baseinos ielaiž vairāk nekā 12 miljonus dažādu zivju sugu mazuļus un kāpurus. Te jāatceras, ka visiem zivju audzētavās izaudzētajiem lašu un taimiņu mazuļiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi, kad zivis atgriežas upēs, var viegli atpazīt, vai tās nāk no audzētavas vai dabiskā nārsta.