Diskusijas ir sakāpinātas, skaļas, rodas sajūta, ka daudziem šī vēlēšanās cīnīties un iestāties par morāli ir selektīva. Jo brīdī, kad ziņās parādās skaļi virsraksti par notiekošo Ukrainā – slepkavībām, ukraiņu bērnu nolaupīšanu, karagūstekņu spīdzināšanu –, liela daļa šo cilvēku, kas iestājas par morāli, klusē. Kāpēc tad sabiedrības balss ir knapi dzirdama? Toties viens formastērps Latvijā izraisa īstu paniku.

Nesen pasauli pāršalca ziņa par ukraiņu žurnālisti Viktoriju Roščinu*, kuras līķis tika atdots Ukrainai. Bez acīm, smadzenēm, ar noskūtiem matiem. Viņas mirstīgās atliekas tika marķētas kā «nezināms vīrietis». Neredzēju diskusijas par līķa apgānīšanu, vērtībām vai ētiku. Kāpēc? Vai cilvēki noguruši just līdzi pašiem nepasargātākajiem? Tāpat kādreizējo «Vagner» algotņu stāsti par ukraiņu sieviešu un bērnu mērķtiecīgu nogalināšanu kļuva tikai par pāris dienu ziņu lentes fonu. Šie fakti ir nežēlīgi, bet tie nespēj sacelt tādu troksni kā viens asiņains formastērps muzejā. Un tas mani izbrīna visvairāk. Ne tikai izbrīna. Arī apbēdina. Tas nav morāls līdzsvars. Es uzskatu, ka tā ir ērta, politiski motivēta empātija, kuras pamatā nav patiesas rūpes. Tiklīdz atbildes uz šiem neērtajiem jautājumiem sāk diktēt politiķi vai aktīvisti ar skaļākajām balsīm, cilvēkiem vairs nav svarīgi, kas notika, bet gan, kas to saka.

Sociālajos tīklos cirkulē viedokļi, ka muzeja eksponāts veicina naidu, ir kara noziegumu popularizēšana un pat marodierisma veids. Par to iesniegti ziņojumi policijai un prokuratūrai. Un tomēr paliek sajūta – ka šī «tiesiskā dedzība» uzliesmo tikai tad, kad tiek aizskarts agresora tēls, nevis tad, kad tiek pārkāptas pašu neaizsargātāko tiesības. Un tieši tas rada sabiedrības šķelšanos – kad sākam just līdzi slepkavām, nevis upuriem. Ja vēlamies saukt sevi par taisnības aizstāvjiem un runāt par morāli, tad vispirms pret vismazāk aizsargātajiem. Un lai tā neapklust brīdī, kad tā jāizmanto patiesības, nevis izdevīguma vai baiļu vārdā!

*UZZIŅA

Ukraiņu žurnāliste Viktorijas Roščina krievu gūstā nonāca 2023. gada vasarā. Viņa bija devusies uz krievijas okupētajām Ukrainas teritorijām pētīt okupantu izveidoto cietumu tīklu un identificēt krievijas izūkdienestu darbiniekus, kuri ar spīdzināšanu no civiliedzīvotājiem izspieda informāciju un nepatiesas atzīšanās. Rezultātā viņa pati tika pakļauta šaušalīgai spīdzināšanai. Gūstekņu un kritušo apmaiņas procesā šoziem viņas mirstīgās atliekas tika atdotas Ukrainai. Sakropļoto līķi izdevās atpazīt tikai pēc DNS analīzēm.