15. maijā telefoniski apkrāpta 90 gadu veca seniore Ogrē. Par noziegumu ziņojusi viņas meita. Mātei pa dienu zvanījuši krāpnieki, teikuši, ka draudzene iekļuvusi avārijā un nepieciešama nauda. Telefonu aizlieguši nolikt, līdz kamēr ieradusies kāda sieviete, un māte viņai iedevusi 10 000 eiro. Uzsākts kriminālprocess.
Pagājušajā nedēļā piedalījos drošībai Latvijas fiziskajā un informatīvajā telpā veltītā off record pasākumā. Ne rakstīšanai, bet zināšanai. Sagadījās sēdēt līdzās divām ietekmīgām dāmām no Latvijas valsts medija. Izmantojot izdevību, uzdevu viņām pietiekami sensitīvu jautājumu. Vai tiešām viņu kolektīvos valda pilnīga vienprātība attiecībā uz krievu valodas lietošanu ēterā?
Kā gadījās, kā ne, gandrīz uzkāpu cilvēkam. Biju izvedis duksi laukā. Šamējam mugura todien apsāpējās, tāpēc uz viņu vien skatījos, un – še tev. Guļ man pie kājām tāds vīrelis. Gadi 50+.
9. maijā, kad Krievija gadiem centusies savu iznīcinošo, cilvēknīstošo naidu vēstīt visai pasaulei, šogad arī Latvijas Televīzijas «Kultūršoks» nepaklusēja. Tēma gan bija cita, taču diemžēl sanāca laba piespēle Krievijas propagandai. Šobrīd Krievijas propagandisti aktīvi pievērsušies Ogres Vēstures un mākslas muzejam – ieejas pakāpieni traucē, nacisti redzami, un arī Krievijas armijas karavīra forma izstādīta. Izskanējis arī priekšlikums Ogri nolīdzināt ar raķetes palīdzību. Šai pašai Krievijas armijas formai bija pieķēries arī «Kultūršoks». Nemēģinot noskaidrot faktus un formas atrašanās vietu apskatīt savām acīm, tika paziņots, ka, iespējami, pārkāpta Ženēvas konvencija, atņemot kritušam karavīram formu. Bet laika kvalitatīvi sagatavot sižetu nebija. Pašvaldību vēlēšanas tepat pie durvīm.
«Tas noteikti ir visas manas karjeras un mūža darba novērtējums,» tā par Latvijas Nacionālā kultūras centra iedibināto Cimzes balvu saka viena no šā gada balvas laureātēm – Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas kora klases vadītāja un diriģente Baiba Klepere. Mācību gada noslēgums Dziesmu un deju svētku gaidās ir īpaši saspringts, jo jājūt līdzi katram audzēknim un papildus jāgatavojas svētkiem. Būt ar bērniem kopā mūzikā ir Baibas sirdsdarbs.
Pirms 110 gadiem, 1915. gada pavasarī, Latvijā ienāca Pirmais pasaules karš, kuru vairums, liekas, pazīst kā salīdzinoši pozitīvu notikumu vēstures gaitā, jo ar tā noslēgumu sabruka Krievijas Impērija un izveidojās Latvijas valsts, un kaut kur fonā var atrast mums mīļos latviešu strēlniekus. Tomēr pats karš un tā ietekme uz mūsu tautu, mūsu zemi bija neizsakāmi traģiska. Vairāk par mūsu zemi bija izpostīta vien Beļģija, un lielākus cilvēku upurus karš nesa tikai serbiem.
Tagad ir citi laiki, citi uzskati, citi likumi. Var uzskaitīt gari un plaši. Teiksim, adopcija. Padomju laikā tas bijis un varbūt arī pašlaik ir jutīgs un sāpīgs temats vismaz daļai adoptētāju un viņu bērnu. Aizvadītajos divos gados Latvijā bija ap 1100 adoptējamu bērnu gadā. Un, starp citu, ap 700 tādu, kuri nepiekrīt adopcijai vispār – ne Latvijā, ne ārzemēs, savukārt no tiem – 70–80, kuri nepiekrīt tikai adopcijai ārvalstīs.
