13. maijā saņemta informācija, ka pie Ķeguma HES labajā krastā atrodas persona ar velosipēdu stiprā reibuma stāvoklī, lieto alkoholu un nespēj pārvietoties. Ierodoties policiju sagaidīja Ķeguma HES apsardzes darbinieks un iereibušais vīrietis. Pārrunu laikā noskaidrots, ka viņš ir invalīds ar psihisku slimību. Pieņemts lēmums viņu nogādāt mājās. Vīrietis informēja, ka viņa velosipēds atrodas pie netālu esošā veikala. Tam pakaļ ieradās otra policijas ekipāža. Nogādājot vīrieti dzīvesvietā, sastapta viņa radiniece, kura paskaidroja, ka tiešām vīrietis ir psihiski slims, bet viņam iepriekš nav bijis nekāda velosipēda... Personai izteikts mutisks brīdinājums.
Kā gadījās, kā ne, gandrīz uzkāpu cilvēkam. Biju izvedis duksi laukā. Šamējam mugura todien apsāpējās, tāpēc uz viņu vien skatījos, un – še tev. Guļ man pie kājām tāds vīrelis. Gadi 50+.
9. maijā, kad Krievija gadiem centusies savu iznīcinošo, cilvēknīstošo naidu vēstīt visai pasaulei, šogad arī Latvijas Televīzijas «Kultūršoks» nepaklusēja. Tēma gan bija cita, taču diemžēl sanāca laba piespēle Krievijas propagandai. Šobrīd Krievijas propagandisti aktīvi pievērsušies Ogres Vēstures un mākslas muzejam – ieejas pakāpieni traucē, nacisti redzami, un arī Krievijas armijas karavīra forma izstādīta. Izskanējis arī priekšlikums Ogri nolīdzināt ar raķetes palīdzību. Šai pašai Krievijas armijas formai bija pieķēries arī «Kultūršoks». Nemēģinot noskaidrot faktus un formas atrašanās vietu apskatīt savām acīm, tika paziņots, ka, iespējami, pārkāpta Ženēvas konvencija, atņemot kritušam karavīram formu. Bet laika kvalitatīvi sagatavot sižetu nebija. Pašvaldību vēlēšanas tepat pie durvīm.
Zinām, cik daudz siltuma, saules, mīlestības bērnu dienās. Tie, kam bērnība jau aiz tālīnā kalna galiņa, aiz meža maliņas, aiz lielceļu, taciņu līkumiem, zina arī to, cik bērnība laimīga, īsta un īsa. Vai varu vēl aizstaigāt līdz viņām dienām? Varu. Bet tajās būt vien sapņos, atmiņās spēju… Klāt atkal Mātes diena, un tā gribas, lai tajā dziļa jēga, kura jāmeklē katram savas mātes bērnam. Arī man.
Pirms 110 gadiem, 1915. gada pavasarī, Latvijā ienāca Pirmais pasaules karš, kuru vairums, liekas, pazīst kā salīdzinoši pozitīvu notikumu vēstures gaitā, jo ar tā noslēgumu sabruka Krievijas Impērija un izveidojās Latvijas valsts, un kaut kur fonā var atrast mums mīļos latviešu strēlniekus. Tomēr pats karš un tā ietekme uz mūsu tautu, mūsu zemi bija neizsakāmi traģiska. Vairāk par mūsu zemi bija izpostīta vien Beļģija, un lielākus cilvēku upurus karš nesa tikai serbiem.
Tagad ir citi laiki, citi uzskati, citi likumi. Var uzskaitīt gari un plaši. Teiksim, adopcija. Padomju laikā tas bijis un varbūt arī pašlaik ir jutīgs un sāpīgs temats vismaz daļai adoptētāju un viņu bērnu. Aizvadītajos divos gados Latvijā bija ap 1100 adoptējamu bērnu gadā. Un, starp citu, ap 700 tādu, kuri nepiekrīt adopcijai vispār – ne Latvijā, ne ārzemēs, savukārt no tiem – 70–80, kuri nepiekrīt tikai adopcijai ārvalstīs.
Kas ir svētki? Svētki ir it visā, kas svētkos un ap svētkiem. Kas ir patriotisms? Mātes, tēva, bērnu, māju, Tēvzemes, savas tautas, jā, arī sevis mīlestība. No kurienes tā dzimst un aug? No mātes, tēva, Tēvzemes. Kur tā aug? Ģimenē, bērnudārzā, skolā, tautiņās.
