Manās mīļajās, vecajās mājās rīti modās ar mūziku… Reiz klausījos Pētera Barisona muzikālo tēlojumu «Bērnības rīti» un brīnījos, cik tuvu manai dvēselei trāpījis komponists un cik īsti šo skaņdarbu spēlē jauniešu simfoniskais orķestris. Tas bija vakar? Nē, pirms dažiem gadiem. Bet tomēr tas bija vakar, nupat. Mūzika plūda arī no manām bērnības mājām, kur nebija ne televizora, ne radio, ne cita atskaņotāja. Tur vienīgā mūzika bija ik rīta centrifūgas melodija. Māte grieza pienu: tad vēl neapjautu, ka tas bija teju vienīgais mūsu iztikas avots un bērna sevis apzināšanās skola. Mana mīļā māte nav pārstājusi būt, kaut debesu bezgalībā aizgāja, kad man bija 16 gadu… Joprojām viņu sapņos redzu, sarunājos un brīnos, kā viņa spējusi saglabāt mūsu mājas, kuru vairs nav… Bet sapņos ir kā dzīva.

Mātes diena ir starptautiski svinama, Latvijā šī diena iekārtota otrajā maija svētdienā. Šogad 11. maijā. Cilvēks dažkārt nevar iztikt bez sīkiem kašķīšiem, pašam nemanot, ja loģika, iztēle strādā, pretrunu nav. Astotā marta svinētājiem licies, ka šis datums pareizāks, jo tad ir sieviešu diena, jo ne visas ir mātes… Bet, mīļā sirds, ja tu neesi māte, tev taču ir sava māte. Tas pats Mātes dienā – mums visiem ir sava māte, un mēs varam, un mūsu pienākums godāt savu māti.

Svētku izdomai brīva vaļa

Kārtējā pastaigā satiekos ar trim skolas puišiem – apmēram no 3.–5. klases. Bērni mazliet kautrīgi, bet iedraudzējamies ātri. Vārds pa vārdam, un norunājam uzspēlēt mazu atjautības spēli, ko saceru uz vietas. Palūdzu aprunāties par pavasari, bet noteikums tāds, ka katram vienā vārdā jāpasaka, kas sirdi viņiem iepriecina tieši tagad. Mazajiem vīriem pieres savelkas sīkās krunciņās: domā sparīgi. Pirmais noziņo pašapzinīgi – putni! Otrajam tās ir ievas! Bet trešajam stārķis! Nopriecājos: tātad puiši vēro un domā. Jautāju tālāk: «Ko no šiem pavasara vēstnešiem mēs varētu dāvināt savām māmiņām Mātes dienā?» Visi trīs līksmi iesaucas reizē: «Ievas!» Šķiramies kā draugi, bet par savu dāvanu mātes dienā noklusēju… Noteikti aizbraukšu uz Vecogres kapiem, kur viņa atdusas.

Lieki piebilst, ka skola ir tā vieta, kur ik gadu no sirds gatavojas māmiņu dienai. Mazajās klasēs, arī vecākajās pārrunās šīs dienas vēsturi, kā radusies Mātes diena, kā to svin Latvijā, pasaulē. Lai svinētu, jāzina. Gan mūsu skolas, gan citu skolu mājaslapas, afišas vēsta par koncertiem, dažādu izdomu notikumiem. Māmiņām noteikti būs silti ap sirdi, un viena otra sirsnības asara noritēs īsti, patiesi – kā tajā dziesmā: «Tāds savāds kastaņu sveču rīts, Ziedu jūrā sagaidīts, Tāda dīvaina laimes sekunde sita, Nejauša asara nejauši krita…»

Starp mums, tēviem, runājot

Jā, septembrī ir arī Tēva diena. Arī tā ir sirsnīga un skaista. Šīs abas – Mātes un Tēva diena – nav nošķiramas: bez tēva taču nebūtu mātes, bez mātes tēva. Nevienu negribu mācīt, varu vien atsaukties uz sevi, bet droši vien arī citi vīri, tēvi esam viens otram ļoti līdzīgi, kad domājam par bērniem, mātēm, tēviem. Droši vien jau sen esam pateikuši savu bērnu mammām apmēram tā: «Visvairāk esmu dzīvē tev pateicīgs, ka tu man esi dāvājusi tik labus, krietnus bērnus, ka tu esi bijusi un esi tik laba māte.» Ja neesat teikuši, pasakiet: atbilde jūs pārsteigs… Šos vārdus var un vajag atkārtot, nevajag skopoties. Bet vairāk par vārdiem mātes pelnījušas mūsu darbus. Ir skaisti, ja pildām galveno, kas rada ticību, ka var uz mums paļauties. Dažkārt dzīve ir skarba, tālab jo īpaši tēvam jābūt tēvam. Māte ir un būs vienmēr, bet, jo vairāk es būšu tēvs, jo vairāk viņa būs māte... Katru dienu, nevis reizi gadā.

Vēl gribas pāris vārdu pateikt savai mātei. Ik pa laikam, neviļus iedomājot kādu morālās summas netīkamu saskaitāmo, gribas iecirst sev pļauku, palēkties, piecirst kāju, nostrostēt sevi un uz ceļiem izlūgties, no sirds izlūgties kaut vienu mātes pērienu vēl… Esmu jau gados. Bet viņa, mana saudzīgā, stingrā dzīves skolotāja, sen debesīs un arī no turienes mierina: «Tu nesteidzies, dēliņ, kaut gaidu mūsu satikšanos, tev jābūt vēl manu mazbērnu tētim, mazmazbērnu vectēvam un mazmazmazbērnu opim. Tev jākopj mana kapu kopiņa un no pieminekļa jānotrauc putekļi.» Es mīlu tevi, māt!