Teikt vai neteikt bērnam, ka neesam viņu īstie, proti, bioloģiskie, vecāki? Ja atzīties, tad kad? Kāpēc to slēpt? Ko darīt, ja bērns vēlēsies atrast savus bioloģiskos vecākus? Kā mēs tad jutīsimies? Un kā jutīsies bērns? Šie jautājumi, iespējams, rodas katram, kurš par savu oficiāli atzinis svešu bērnu. Nu kā, svešu. Tādu, kurš nav paša miesa un asinis. Un, protams, ir ētiska dilemma, kas risināma adoptētajam bērnam visa mūža garumā: kuri ir īstie vecāki – tie, kas radīja, laida pasaulē un pameta, atteicās, vai tie, kuri gādāja, rūpējās, mīlēja un audzināja. Lasītājiem piedāvājam vairākus patiesus stāstus.

Guntas stāsts: nekad neatzīšos

«Bērni man patikuši vienmēr. Pati vēl biju bērns, kad jau pieskatīju pagalma sīkaļas. Reizēm viņu mammas man kādu kapeiku samaksāja, bet ne tāpēc es to darīju. «Guntiņ, pieskatīsi manējo, kamēr es līdz veikalam? Guntiņ, vai vari atnākt uz pāris stundām, mani uz darbu izsauc? Guntiņ, iziesi pastaigā ar sīko, kamēr es mājās darbus apdarīšu?» – tādi jautājumi nebija retums. Biju vienīgais bērns, augu tikai ar mammu. Man bija garlaicīgi, varbūt tāpēc meklēju brāļus un māsas starp kaimiņu bērniem. Mana mamma, maigi sakot, bija dīvaina. Skarba kā feldfēbelis cara armijā. Toties kaimiņu sīkaļas mani mīlēja kā šuneļi – bez nosacījumiem.

Kad man bija 17 gadu, mūsu mājā apmetās vīrietis ar zīdaini. Sieva esot mirusi dzemdībās, pats no bērnunama, tuvinieku neesot. Viņš bija ievērojis, ka es darbojos ar bērniem, un reiz palūdza, vai varot iziet pastaigā ar viņa meitiņu. Piekritu. Viņš ielika bērnu ratos, un es apzinīgi riņķoju tuvējā parkā, kamēr zīdainis saldi šņāca. Kad pamodās, stūmu ratus uz mājām un atdevu bērnu tēvam.

Tā tas sākās. Pēc skolas es katru dienu devos pastaigās ar zīdaini. Redzēju, kā meitenīte aug. Kā sāk staigāt. Kā gulgo savā valodā. Dažreiz mums pievienojās viņas tētis. Man viņš patika, protams! Redzēju, ka es viņam arī. Pat nemanīju, kad sākām staigāt kopā. Trijatā. Manā 18. dzimšanas dienā viņš uzdāvināja gredzentiņu un bildināja. Es piekritu. Tiklīdz absolvēju vidusskolu, tovasar mēs apprecējāmies un es adoptēju meitenīti. Nu visiem trim bija viens un tas pats uzvārds. Bērns mani jau dēvēja par mammu, es viņu – par meitiņu. Mana mamma spēra zibeņus, bet neko nevarēja mainīt.

Pēc gada mums piedzima meitiņa, pēc trim gadiem – vēl viena. Es biju trejmeitiņu mamma, man visi bērni bija vienlīdz mani, vienlīdz mīļi. Mana mamma mūs tikpat kā neapciemoja, kaut dzīvojām vienā mājā, tikai dažādos dzīvokļos. Reizēm saskrējāmies trepēs. Bērnus pieskatīt viņa negribēja. Ne manu adoptēto meitu, ne viņas pašas īstenās mazmeitas. Vēlāk pārcēlāmies uz pavisam citu apkaimi, kur neviena ļauna mēle nevarēja mūs sasniegt un izpaust vecākās meitas noslēpumu.

Dzīvojām, kamēr ģimenes dzīvē viss sagāja ķīselī. Vīrs uzstāja uz šķiršanos, viņam bija kvēls sānsolis vairāku gadu garumā. Stingri pateicu, ka bērni paliks ar mani. Viņš piekrita. Abi jau sen bijām norunājuši – nekad neatzīsimies, ka pirmā meita ir manis adoptēta. Viņa ir mūsējā, un viss. Tagad – tikai manējā, jo vīrs pēc šķiršanās nelikās ne zinis par mūsu bērniem. Es visas trīs uzaudzināju, nostatīju uz kājām, izskoloju, izprecināju, man ir septiņi mazbērni. Viegli nebija, dažreiz vārda tiešā nozīmē kārām zobus vadzī. Taču nekad neesmu meitas zortējusi svešajā un savējās. Bijušais vīrs jau gadus desmit zem zemes. Mana mamma arī. Mans noslēpums ir drošībā. Nē, es nekad neesmu pat apsvērusi domu izstāstīt patiesību! Kuram no tā būs labāk? Es negribu nodarīt sāpes savai vecākajai meitai! Viņa to nekad neuzzinās. Vismaz, kamēr esmu dzīva. Visas tās psiholoģiskās muļķības, ka bērnam jāzina par adopciju – nē, jo es zinu, cik sāpīgi tas būs meitai! Visa viņas pasaule sagrūs. To es nevaru pieļaut. Ja jau tik ilgi neizstāstīju, tad klusēšu mūžam.»

Laimoņa stāsts: zinu, bet mammai neteikšu

«Man ir vecākais brālis – tēta kopija. Smejos, ka es gan esmu čigānam no ratu pakaļas izkritis, jo pēc izskata nelīdzinos ne mammai, ne tētim, ne arī kādam no man zināmiem radiniekiem. Viņi visi ir apaļīgi, zilacaini, gaišmataini, bet es kārns kā maikste, turklāt tumšmatis. Bērnībā mani mati sprogojās.

Vecāki mani mierināja, ka gēni mēdzot izstrādāt pigorus. Mīļā miera labad es viņiem piekritu, lai gan «labi» ļaudis sen man darīja zināmu, ka esmu adoptēts. Izstāstīja visos sīkumos: tālajos padomju gados rēzus faktoru nesaderības dēļ mani vecāki (ne jau bioloģiskie!) bija zaudējuši divus bērnus, puikas, kuri nomira, nesasnieguši gada vecumu. Tikai viens – mans vecākais brālis – izdzīvoja. Vecāki spītīgi centās radīt bērnu pēc bērna. Bet cik ilgi to darīt, ja divi jau viņsaulē?! Tomēr viņi riskēja vēl vienu reizi. Tas bija kārtējais emocionālais trieciens, kad mamma dzemdēja meitenīti, kura nenodzīvoja pat 24 stundas.

Es teiktu, ka turpmāko var apzīmēt ar vārdiem – par laimi. Par laimi, todien bija vēl vienas dzemdības, kurās pasaulē nācu es. Par laimi, mana bioloģiskā māte no manis atteicās, jo esot bijusi nepilngadīga. Par laimi, manas mammas bioloģiskā meita nomira, lai viņai vieglas smiltis. Esmu viņai pateicīgs mūžam. Viņām abām. Nē, visām trim. Par laimi, mana mamma un mans tētis bija gatavi adoptēt mani, kaut gan vēlējās meitiņu. Par laimi, man tagad ir ģimene. Man ir vecākais brālis. Mamma. Es viņus mīlu. Neizsakāmi. Tētis jau viņsaulē, bet mammai nemūžam neteikšu, ka zinu, kas un kā notika. Brālim arī ne. Atceros, kā viņš mani bērnībā lutināja, kā staipīja visur līdzi, kā lepojās ar mani, kaut gan man skolas laikā bija grūta galva un sliktas sekmes. Tik un tā brālis mani slavēja un nekaunējās.

Vai es gribu zināt, kur ir manas saknes? Kādas tās ir? It kā gribu. Esmu vēlējies pajautāt, kas ir tās mazās kapu kopiņas blakus tētim. Neuzdrošinos. Pārāk stipri mīlu savu mammu. Un es taču zinu, kas tur apglabāts. Ko man dos atbilde? Ja brālis nenomirs pirmais (melns jociņš!), tad reiz viņam uzjautāšu, kas un kā, kaut pirms īsa brīža solījos nekad tā nedarīt. Laikam vēlos uzzināt savu izcelšanās stāstu, kādu to atceras viņš. Tomēr mammu nesāpināšu, jo mīlu viņu un nemeklēju atbildes, kāpēc viņa vēlas to paturēt noslēpumā. Ja viņai tā ir vieglāk, tad arī es atzīstu par labu esam. Man pašam aug dēls. Viņam gan reiz izstāstīšu to, ko zinu. Mana ģimene – mamma, tētis un brālis – ir pelnījusi pateicību. Tāpat kā mani mirušie brāļi un māsiņa.»

Smaidas stāsts: vajadzēja man pateikt!

«Pamatskolas pēdējā gadā uzzināju, ka esmu adoptēta. Mani vecāki bija godājami cilvēki, un, cik atceros, arī es līdz tam problēmas neradīju. Klasesbiedri gan zirgojās, ka mana mamma un tētis izskatās veci, bet es nesapratu, kāpēc par to jāsmejas. Todien kaimiņmājas tantei paslīdēja mēle. «Tu esi adoptēta!» viņa teica. Es aptuveni sapratu, ko tas nozīmē. Viņi nav mani īstie vecāki! Aizgāju mājās un spļāvu ārā dzirdēto. Tētis un mamma uzreiz sāka stāstīt, skaidrot… Es nedzirdēju, neklausījos, jutos satriekta. Viņi man meloja! Kur ir mani īstie vecāki? Kā viņus atrast? Viņiem jābūt jauniem un skaistiem!

Tajā mācību gadā manas sekmes nokritās kā akciju tirgi pēc bezatbildīgā Trampa izteiktajām glupībām. Pamatskolu nomocīju, eksāmenus nokārtoju ar dievu uz pusēm un devos mācīties arodskolā uz citu pilsētu. Lai būtu prom no vecākiem. Tālāk no viņiem. Viņi deva naudu, uzņēma mājās, gaidīja, sākumā centās vēl un vēlreiz izskaidroties. Es neklausījos, nedzirdēju un nevēlējos dzirdēt. Naudu ņēmu, jo to viņi man bija parādā. Es neesmu viņu īstais bērns, lai nu maksā, jo visu šo laiku ir melojuši!  Mūsu attiecības vairs nekad neatjaunojās. Es viņiem nepiedevu noklusēšanu. Savus bioloģiskos vecākus tā arī neatradu. Nezinu, kā jūtos. Vienkārši dzīvoju.»

DER ZINĀT

Par adoptējamiem bērniem uzskatāmi tie, kuru vecāki miruši, kuru vecākiem ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādības tiesības vai arī vecāki devuši piekrišanu bērna adopcijai.

Adoptējamo bērnu skaitā iekļauti bērni, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē:

• aizbildnībā (tikai tie bērni, kuru aizbildņi ir devuši piekrišanu bērna adopcijai citā ģimenē),

• audžuģimenē,

• ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Saskaņā ar Adopcijas kārtības 7. punktu 12 gadus sasnieguša bērna viedokli noformē atbilstoši šo noteikumu pielikumam. Savukārt, ja adoptējamais bērns ir jaunāks par 12 gadiem, bāriņtiesa viņa atrašanās vietā veic pārrunas ar adoptējamo bērnu, noskaidro viņa viedokli, kā arī noformē sarunas protokolu.

Avots: Centrālā statistikas pārvalde