Saprotams, ka par svētkiem visspilgtāk signalizē neparastais: karogs, kas neplīvo ikdienā, svētku rotas, kas nerotājas ierastībā un pie kurām, garām staigājot, nepierodam līdz vienaldzībai. Arī galda gardumiem nevajadzētu nošķebināties līdz «gariem zobiem». Varbūt tieši tāpēc Latvijas brīvvalsts laikā valsts karogi obligāti bija izkarami tikai pie valsts iestādēm un ar likumu noteiktos valsts svētku datumos. Ir citi laiki, un, vai mums žēl, ka peldamies karogu jūrās. Vienīgi – kaut nu arī pie tā nepierastu līdz vienaldzībai… Reiz jautāju skolotājai, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktorei, dzejniecei un visādi citādi radošai personībai Ivetai Ratinīkai, cik lielā mērā svētku noskaņojumu viņai veido karogs, karoga izmērs, to daudzums, svētku lentes, piespraudes… Atbildē neparasta jēga: «Visos valsts svētkos pie krūtīm spraužu babas brošu…» Ahā, tātad tur ir kaut kas vairāk, dziļāk un nāk no dzimtas saknēm. Prieks, ja kaut ko līdzīgi redzam, jūtam šepat līdzās…
Svinīgi kā svētkos un silti kā mājās
Svētkus mēģinu saistīt ar tuvumu, ar mājām, pagastu, novadu. Gana nācies izjust svētkus gan Ogres novada centrā, Ogres Mūzikas un mākslas skolā, Ogres ģimnāzijā, Ogres Centrālajā bibliotēkā, Ikšķilē, Lielvārdē, Ķegumā, Jumpravā, Kaibalā, gan novada it kā tālajos stūros – Birzgalē, Tomē, Rembatē, Krapē, Lauberē, Lēdmanē, Tīnūžos, Suntažos… Pirms pāris gadiem fotoreportāžu nolūkā divas reizes izbraukāju visu lielo novadu… Skaisti ir visur, arī manējā – novada austrumu galā – Madlienā, Ķeipenē, Taurupē, Meņģelē, Mazozolos… Brīnums, kā JV veterānam, it kā gudram cilvēkam, bijušajam izglītības ministram, matemātiķim Šadurskim nav nokaltusi mēle, vēl nesen nekautrīgi gvelžot, ka mazās lauku skolas kropļo bērnu nākotni… Abus ar Čakšu jāliek kaktā (bērnu tiesības uz viņiem neattiecas), lai nokaunas par tām mazajām, švakajām skolām! Daudziem, arī man nācies pārliecināties par pretējo: mazās skolas, tās pedagogi ir tuvāk bērnam ne vien attāluma ziņā, bet arī tuvāk mazā cilvēkbērna sirdij, dvēselei, jušanai.
Uz valsts svētku sarīkojumu Ķeipenes Tautas namā ierodos savlaikus un šoreiz ne viens, bet kopā ar vīru ansambli «Malduguns». Ļoti daudz ļaužu: gan lieli, gan mazi, gan tautas tērpos, gan svētku kleitās, uzvalkos, šlipsēs… Skaisti un silti. Pretī paskrien bijušie skolas audzēkņi, kurus grūti vairs pazīt, bet kuru rokas spiedieni, sirsnīgie apkampieni atgādina ne vien par tālo dienu tuvumu, bet arī par skumīgo atskārsmi, ka paaudzes nomainījušās. Bet vienādiņ esam savējie! Kur te ir tā daudzinātā lauku ļaužu kultūra? Visur. Kaut arī vēl nekas nav sācies, tomēr kaut kāda elpas aizturēšana jau notikusi: nekādas joņošanas, klaigāšanas, apavu klaudzināšanas, sarunas tikai čukstus… Neviļus atminos pāris video no lielajām pilsētas skolām, kur viena attiecīgu rakaru klase spējīga sacelt tādu Bābeles jandāliņu, kur nedzird viens otru, sevi un skolotāju pavisam ne… Vēl pāris minūtes līdz sarīkojuma sākumam, bet zālē jau valda svinīgs klusums.
Ļaužu piepildītās zāles priekšā stalti nostājas Ķeipenes pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Sirsonis. Nemaz neticas, ka mūsu pašu skolas audzēknis, vēlāk arī skolotājs Vilnis, nu jau pašvaldības darba veterāns. Viņam ir tā priekšrocība, ka nevienos laikos nav malā stāvējis, bijis Tautas frontē, kopā ar savu tēvu Voldemāru uz Barikādēm, dienējis Zemessardzē, atjaunotās Latvijas laikā bijis pagasta padomes deputāts un jau ilgu laiku, kā tautā dēvē, ir pagastvecis. Darbi, kompetence, cilvēciskās īpašības nav vienīgās, kas veido personības autoritāti: arī patriotiskām jūtām, pilsoniskai stājai savs svars. Vilnis, kā allaž, sagatavojies, bet saprot, ka nevajag daudz, lai aizrunātos, tāpēc teikumi īsi, valsts vēstures kontekstā tik koncentrēti, ka pie ceturtā maija jēgas nonākam ātri. Svinam dienu, kurā pirms 35 gadiem okupācijas laika Latvijas PSR Augtākā Padome kā Latvijas tā laika vienīgais juridiskais, likumiskais centrs (arī no padomju viedokļa raugoties) leģitīmā, nevardarbīgā veidā nobalsoja par Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, pārdēvējot Latvijas PSR par Latvijas Republiku, kas aizsāka ceļu uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Neliela pauze, un Vilnis turpina: «Jā. Dievs, svētī Latviju!» Visiem pieceļoties kājās, bez jel kādas fonogrammas, cita muzikāla pavadījuma himnu nodziedam pacilāti, saskanīgi, jūtīgi. Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete teic īsus ievadvārdus svētku koncertam, un priekšnesums pēc priekšnesuma sāk savu labi nostādīto gaitu – organizēti, bez drūzmēšanās, kavēšanās, jo paveicamo numuru nav maz – tādu ir 22.
Secīgi un labā izpildījumā
Koncertu ievada sieviešu vokālais ansamblis «Sonore». Nu un tad, ka nepilnā sastāvā? Dziesma «Ideāla diena» noskan tīri, saskanīgi un jūtīgi. Kaut kā iegājies, ka teju par visu svētku mīļo goda zīmi kļuvuši bērni. Te visi saprot, cik eksistenciāli dārga šajos laikos kļuvusi skola. Izteiksmīgu rakstura deju «Kur tad tu…» nodejo Ķeipenes pamatskolas 1.–4. klašu dejotāji no mūsu slavenās deju kopas «Zeltupīte». Nu nevar nepieminēt dejotāju ilggadējo vadītāju, skolotāju, skolas direktori Agnesi Lepsi. Tas bija tik nesen, tas bija tik sen – pirms kādiem 12 gadiem, kad Agnese savas pedagoga gaitas sāka pie mums Ķeipenē. Ar pacilātību atceros kopīgi veidotos literāri muzikālos uzvedumus, kuros lieliski apvienojās bērnu labā aktieru māksla ar deju, kustību improvizāciju, kas spēja pacelt apjomīgus skatuves darbus, piemēram, «Kaķīša dzirnavas», Ziemassvētku uzvedumus. Neizdzēšamā atmiņā palikusi Agneses iestudētā izrāde «Īkstīte»… Jau toreiz iešāvās prātā, ka Ķeipenē tik daudz labu atsevišķu mākslas saliņu, bet Agnese ar saviem «Zeltupītes» vairāku bērnu paaudžu dejotājiem veido veselu kultūras salu arhipelāgu. Jau piesakot numuru, dūšīgi aplausi, jo dzirdam, ka 1.–4. klašu deju kolektīvs ir nākamo skolēnu dziesmu svētku dalībnieki (skatē 1. pakāpe!)! Šīs grupas izpildījumā vēl «Latviešu pāru deju svīta», «Kalu, kalu kājiņu». Liels sasniegums un gods arī 5.–9. klašu «Zeltupītes» dejotājiem – ceļa zīme uz skolēnu lielajiem dziesmu svētkiem kabatā (skatē 1. pakāpe), bet skatītājiem no kvēlajiem aplausiem sārtas plaukstas! Šī deju grupa savu varējumu droši apliecina dejās «Pār deviņi novadiņi», «Meitas puišus apsūdzēja», «Danco lieli, danco mazi».
Inese Daugaviete ar senioru kolektīvu «Veldze» pastāvīgā mākslinieciskā formā, arī šogad skatē 1. pakāpe! Viņu izpildījumā redzam gan vieglu deju soli, gan iestudējumam vajadzīgo saturu, raksturu un dabiski veidotas mākslinieciskās attiecības pāros, jo katram galvas pagriezienam, skatienam sava nozīme un svars. «Veldze» nevainojami nodejo «Rudzu maize, kviešu maize», «Vidzemnieku danci», «Kādu mūžu Laima lika».
Ne pa virsu
Jau gadiem bērnu muzikālo gaumi, tīrskaņu, skaņdarbu kopveselumu apliecina skolas mazo un lielo ansambļu dziedātāji smalki jūtīgās skolotājas Andras Ločmeles vadībā, kas šoreiz pavadījumu uz klavierēm spēlēja arī kopā ar meitenēm ģitāristēm Sabīni un Elzu. Dziedātājiem – gan mazajiem, gan lielajiem – skatē 1. pakāpe! Toms Graudiņš savu nebūt ne vienkāršo klavieru gabalu nospēlēja bez raizēm, droši un pārliecinoši. Mēģinu ielāgot katriem svētkiem derīgu nosacījumu: nelaid neko pa virsu, un viss taps saprotams, sirdij pievilcīgs. «Pantiņu skaitītājus» neesam raduši ņemt nopietni, tālab laižam pa virsu un neieklausāmies. Manuprāt, Maruta Grīnberga savu sakāmo par mīlestību norunāja vienkārši, pareizos vārdus uzsverot, īstajā intonācijā turoties. Ļoti labi! Inese Daugaviete senus Jāņa Jaunsudrabiņa vārdus ieliek mūsdienīgā jēgā, uzmanīgi klausos un saprotu: «Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,/ Savu Tēvuzemi vēro tā,/ Ka lai viņas mīļā, mīļā seja/ Mūžam paliek atmiņā!» Pa jokam dibinātais vīru ansamblis «Malduguns» dažkārt mēģina pa īstam un klausītāju sirdis skāra ar Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu «Dzīvīte», kur arī tādi vārdi:
«Vijolīte jau dārzā plaukst,
Ko tu vēl, latvieti, gaidi?
Kamēr vēl kaķīša dzirnavas maļ,
Valodas kokam lec skaidas.»
Ko te vēl piebilst? Arī ejot, kāda no cienījamām seniorēm teica skaidri dzirdami un saprotami: «Man patika viss!» Man arī.
