Novērtēt tautai nesto kopējo postu palīdz cipari. 1914. gadā Latvijā tiek rēķināts nedaudz vairāk par 1,6 miljoniem latviešu, kas ir lielākais mūsu zemē jebkad fiksētais latviešu skaits. Domāju, ka, pierēķinot latviešus tā laika Krievijas Impērijā un citviet pasaulē, daudz nepārspīlēšu, nonākdams pie aptuvena optimistiskā kopskaita – 2 miljoniem. Salīdzinājumam: šā gada sākumā Latvijā, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informācijas, bija 1,218 miljoni latviešu, tikmēr pasaulē rēķina kādus 300 tūkstošus. Tāda tā dinamika mūsu tautai, kamēr citas tautas un valstis mums līdzās ir augušas. Un daļa vainas pie tā, manuprāt, ir arī bēgļu tūkstošiem, to pievienojot traģiskākajām Pirmā pasaules kara šķautnēm.

Krietni personīgākus šos sausos ciparus padara sava dzimtas koka papētīšana laikā starp 1897. gadu un 1935. gadu – divām ļoti nozīmīgām tautas skaitīšanām miera laikos. Kur 1897. gadā ir pilns ar radiem un draugiem, tur 1935. gadā kā pašu radu un draugu ailēs, tā arī viņu iespējamo bērnu un bērnu bērnu vietā ir ļoti daudzrunīgs tukšums.

Bēgļu gaitu sākums un norise

Pirmais pasaules karš tika sagaidīts cerīgi – gan vispārēji valdošās bravūras dēļ, gan tāpēc, ka kopš iepriekšējās drausmīgās traģēdijas – Lielā Ziemeļu kara – bija pagājuši teju divi gadsimti un aizmirstības plīvurs jau bija pārklājis visaptverošā kara nelaimes, gan arī pirms kara latviešos pret Krievijas varu valdījušās visumā pozitīvās noskaņas dēļ. Pie pēdējā savus nepatīkamos štrihus ievilka Krievijas sociālā un politiskā atpalicība, ko mūsu zemē spēja labi novērtēt tepat blakus esošās Eiropas attīstības un galvenokārt 1905. gada notikumu dēļ.

Un tomēr – vidējo latvieti krievu valsts ietekme skāra krietni pastarpinātāk nekā, piemēram, vācu minoritātes gana neproporcionāli lielā teikšana vietvarā un ekonomikā. Tāpēc lielāka nepatika bija tieši pret baltvāciem un caur to arī pret 1915. gadā ienākošajiem vāciešiem, proti, atejošajai Krievijas armijai sekojošajai Vācu Impērijas armijai.

Vācija spēja salīdzinoši īsā laikā iekarot faktiski visus Kurzemes un Zemgales apriņķus. Šo nelaimi pavadīja ne tikai ļaunas priekšnojautas, kas varētu notikt vācu pārvaldītajās latviešu teritorijās, bet arī tas, ka Krievijas valdība bija paredzējusi ienaidniekam atstāt izpostītu zemi, proti, visu noderīgo iznīcināt pārsvarā latviešu apdzīvotās teritorijās. Tas nozīmēja, ka pavasarī un agrā vasarā iekoptie lauki, zemkopības krājumi un mājlopi, nemaz nerunājot par kustamu un nekustamu mantu, bija pakļauti pēkšņai un postošai evakuācijai. Nenokoptos laukus dedzināja, pieejamos lopus rekvizēja un latviešus gan ar mudinājumiem, gan vietumis ar spaidiem dzina ārā no savas zemes, savām mājām.

Tipiskās Krievijas valsts pārvaldes neizdarības un intereses trūkuma par latviešu cilvēku dēļ milzīgās bēgļu straumes bieži vien bija pamestas likteņa varā. Ceļi pildījās ar bēgļu plūsmu, visas iespējamās patvēruma vietas aizņēma savas mājas atstāt spiestie jaunie un cilvēki spēka gados, un kā traģiskākā nots šajā bēdu simfonijā bija arvien vairāk atļautās un neatļautās vietās steigšus apglabātie upuri, visbiežāk vismazāk aizsargātie – mazākie bērni un sirmgalvji. Šī asaru un sāpju ceļa labākais iespējamais galapunkts bija kaut kur Vidzemē vai Latgalē, vai pat pavisam netālajās Igaunijas vai tuvākajās austrumu pierobežas guberņās. Tomēr pārāk bieži bēgļus spieda iet arvien tālāk un tālāk iekšā Krievijā, līdz pat pašiem galējiem tās austrumiem. Pēc dažādiem aprēķiniem, savas mājas Kurzemē un Zemgalē bija spiesti pamest vairāk nekā pusmiljons latviešu, bet kopumā kara laikā ārpus mūsdienu Latvijas Krievijas Impērijā bija apmēram miljons latviešu.

Bēgļu vēstures noslēgums un mācība

Visi latvieši no bēgļu gaitām nepārnāca, un runa nav tikai par tajā laikā mirušajiem. Lai arī latviešu biedrības, draudzes un dažādas labdarības iestādes centās mazināt bēgļu sāpes un ciešanas, laiks starp 1915. gadu un 1921. gadu, kad vairums bēgļu varēja atgriezties, bija grūtībām un smagiem pārbaudījumiem pilns. Pirmos kara gadus dažādas bēgļu atbalsta un palīdzības biedrības varēja saņemt vismaz kādu atlīdzību no valsts, tika koordinēta šīs palīdzības sniegšana, līdz pat tam, ka bēgļu atbalsta biedrības plānoja viņu atbalstu draudžu darbā un kultūras aktivitātēs. Ar komunistu nākšanu pie varas visas šīs lietas tika pārtrauktas. Kā tāds neliels gaismas stariņš tumšajā naktī bija iespēja daļai atgriezties dzimtenē īsajā Ļeņina režīma okupācijas brīdī Latvijā.

Un tomēr – atgriezties varēja tikai daļa. Pēc miera līguma noslēgšanas ar nu jau Padomju Krieviju bēgļiem radās iespēja atgriezties, tomēr daudziem, it īpaši speciālistiem – ārstiem, inženieriem un citiem – šī atgriešanās tika kavēta. Līdz ar to par nonākušiem mājās tiek uzskatīti vien mazliet vairāk nekā 240 tūkstoši, kas ir aptuveni ceturtā daļa no visiem latviešiem, kas Pirmā pasaules kara laikā bija devušies ārpus Latvijas.Protams, daļa neatgriezās tāpēc, ka bija iedzīvojušies pagaidu apmešanās vietās, un vēl jau nevarēja saprast, kas par monstru ir padomju diktatūra. Lielākā daļa no šiem palikušajiem, to skaitā arī sarkanās ideoloģijas atbalstītāji, gāja bojā latviešu vajāšanās Staļina genocīda laikā. Tomēr tas bija vēlāk, bēgļu laiku latviešu tautas vēsturē atstājot par vienu no visvairāk ciešanas un nāvi prasošajiem mūsu vēstures posmiem.

Tomēr vismaz viens gaišs tonis šajā briesmu laikā parādījās – bēgļu atbalstam radītās organizācijas politiskās darbības pieredze latviešu politiķiem. Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālās komitejas vadītāja Viļa Olava vārds varbūt ne vienam vien mūsdienu lasītājam ir svešs. Bet žēl, jo uz viņa pleciem gūlās viss milzīgais organizācijas vadītāja atbildības nastas smagums. Viņu esam nepelnīti aizmirsuši daudzējādā ziņā tāpēc, ka viņš grūto pienākumu radīto veselības problēmu dēļ mira pirms Latvijas Republikas pasludināšanas. Tomēr viņa darba nozīmīgumam liecību dod viņa vietnieka Jāņa Čakstes politiskās darbības slava, kuras lielākais ieguvums ir tieši bēgļu atbalsta laikā. Tas, cik nepārprotami Jāni Čaksti latviešu politiķi un tauta redzēja vispirms Tautas padomes, tad Satversmes sapulces un visbeidzot Latvijas valsts pirmā prezidenta amatā, rāda to novērtējumu, kādu pati bēgļu atbalsta kustība bija uzkrājusi.

Reizēm ir žēl, ka cilvēku atmiņā vairāk paliek tikai labais un iepriecinošais, jo tieši sāpīgajā ir rodams daudz dziļāks un nozīmīgāks skaistums. Ir žēl, ka par maz pievēršam uzmanību un atceramies Pirmā pasaules kara bēgļu traģiku un tās nozīmi mūsu valsts un tautas vēsturē.

Ir pagājuši 110 gadi, kopš šis ciešanu un sāpju ceļš skāra tik daudzus mūsu tautiešus, mūsu senčus. Neatstāsim to aizmirstībā, bet lai tas ieņem pareizu vietu mūsu kolektīvajā atmiņā par Pirmo pasaules karu un tā vēsturi!