«Maza bērniņa ģimenes uzdevums parasti ir dot drošību. Tam seko vecāku pienākums iemācīt vērtības – noliec to savā vietiņā, pasaki paldies, mācies vecākus nepārtraukt. Ģimenē bērnam ieliek fundamentālās vērtības,» skaidro I. Čodare. Bērnam augot, mācīšanās funkcijai klāt nāk motivēšana. Speciāliste skaidro, ka, sasniedzot saprātīgo pusaudžu vecumu, viņiem ir vajadzīgs līdzās tāds kā treneris un motivators, kas dotu vēlmi turpināt iesākto un izskaidrotu, ka «lasīšana atver jaunas pasaules» vai «kādas prasmes jāapgūst, lai strādātu savā jomā». Kad bērni izaug, tad vecākiem ir atļauts – būt blakus un atbalstīt, priecāties un skumt.

«Tās lomas mainās. Vecākam ir jāsaprot, kādā sezonā viņš ar bērnu atrodas. Pusaudzi vēl aizvien vajag nodrošināt ar nepieciešamo, mācīt un, kas īpaši svarīgi, dot viņam drošību un motivāciju. Ja tā visa pietrūks ģimenē, viņš meklēs pie draugiem. Vecākiem svarīgi apzināties, ka šobrīd raksturīgi, ka agrīnais pusaudžu vecums jau sākas no 10–13 gadiem. Šajos gados arī parādās šī atdalīšanās un bērnam var parādīties citas autoritātes. Tomēr arī pusaudžu vecumā vecāks var būt pietiekami liela autoritāte, kad, esot līdzās kā trenerim vai motivatoram, bērns kādos jautājumos tevi uzklausīs,» skaidro KBT terapeite. Tomēr vecākiem nevajag krist panikā, ja pusaudzis sāk apstrīdēt, jo caur to «veidojas viņa personība, un drīzāk būtu jāuztraucas tad, ja viņš visam piekristu».

Robežas liek justies mīlētam

«Tas ir ļoti labi, ja pusaudzim ir savs viedoklis, kas var būt pat pretējs, jo viņam ir jāiemācās atdalīties. Robežas pusaudzim, lai cik tas paradoksāli nebūtu, tomēr liek justies mīlētam. Lai arī citreiz viņš pats tām pretojas, robežas palīdz viņam justies droši,» turpina speciāliste, uzsverot, lai vecāki varētu ko iemācīt saviem bērniem, ir būtisks kopā pavadītais laiks.

Nav noslēpums, ka «būt kopā ar bērnu ir daudz grūtāks darbs, nekā strādāt savā aicinājumā vai savā darbā». I. Čodare norāda, ka sabiedrībā būtu jāceļ cieņa gan pret mammām, kas ir gatavas bērnus audzināt ilgstoši, gan pret tēviem, kas ir gatavi mainīt prioritātes un dot vairāk laiku saviem bērniem. «Tas, kas nodrošina bērnam pilnvērtīgu dzīvi, nav saņemtās mantas, bet gan tas, ko viņš sajutis caur emocionālo un dvēseles dzīvi, caur to, kas viņam ir nācis no bērnības. Man terapijās ir skumji, ka tas ir tik bieži, kad meitene stāsta, ka viņai tēvs nebija blakus, lai arī kaut kur tuvumā bija. Vaicāju, vai viņa atceras kādu reizi, kad divatā kaut ko darījuši kopā vai parunājuši? Un viņa saka, ka nav bijušas tādas reizes, vien citreiz prasījusi naudu, tad tēvs dažreiz iedevis, dažreiz nē. Tas ir skumji!»

Viņa atgādina, ka vecāki noteikti var īpaši ieplānot laiku, lai būtu kopā ar bērniem brīvlaikos, ja to pieļauj darba specifika, vai arī ikdienā atrodot mazos brīžus nedalītai uzmanībai.

«Tas ir lielākais ieguldījums, ja tu kā vecāks ar saviem simts projektiem galvā atrodi tomēr iespēju būt ar savu bērnu. Tas ies viņam līdzi visu dzīvi. Cik tad ilgi mūsu mājā tie bērni ir? Aptuveni līdz kādiem 20 gadiem. Vecāku būšana klāt ir svarīga, lai viņam nav savā dzīvē jāizdzīvo tas, ka viņam nebija attiecību, emocionālā tuvuma vai iztrūka sadarbības un kopā pavadītā laika. Tas atstāj tādas bedres, kuras jādziedina un jāaizaudzē ciet vēlāk dzīvē.»

Vajadzētu mācīt par attiecībām

Skolēniem nevajadzētu teikt, ka viņu dzīve sāksies tad, kad tiks pabeigta skola. Mācīšanās norit nemitīgi. Tā nebeidzas ne ar mācību gada pārtraukumu, ne kādu pabeigtu klasi, bet turpinās katrā no bērna vai pieaugušā dzīves dienām.

«Mēs tiešām mācāmies visu dzīvi, izmainās tikai mācību veids. Jauniešiem jāsaprot, ja viņi ies kādā specifiskā nišā, tajā būs jāmācās visu mūžu. Man, piemēram, kā terapeitei nepietiek ar maģistru. Tikko pabeidzu atkal vienas četru gadu apmācības, kuras man sagādāja lielu prieku. Es mācījos to, kas man interesē un noder manam aicinājumam,» atklāj KBT terapeite.

Viņa uzsver, ka nekad nav par vēlu vai nekad nav vecums par lielu, lai apgūtu vai nu gleznošanu, vai jaunu valodu, vai jaunas prasmes, piemēram, kā veidot attiecības.

«Lūk, šī ir tēma, kuru, pabeidzot skolu, neviens nemākam. Nav tāda mācību priekšmeta, kur būtu ietvertas zināšanas par vīriešu un sieviešu fizioloģiju, par to, kā atrast kopēju valodu, par emocionālās inteliģences veidošanu. Manuprāt, pieaugušajiem noteikti būtu vērtīgi mācīties par attiecību veidošanu laulībā. Mēs nevaram apprecēties un domāt, ka viss būs vienkārši un gan jau kaut kā sapratīsimies. Kaut kā jau sapratīsimies varbūt, bet jautājums, kā…»

Jo garāks, jo labāks?

Komentējot pēdējā laika diskusijas par iespējamo vasaras brīvlaika saīsināšanu, I. Čodare norāda, ka saprotami ir argumenti abās pusēs. «Viena ģimeņu grupa atbalsta ideju par īsāku brīvlaiku, jo tad bērns ilgāku laiku ir paēdis, pieskatīts, viņam ir konkrētas nodarbes. Savukārt otra viedokļa pārstāvji ir tie, kas uzskata, ka lielākais pienākums audzināt ir mammai un tētim, nevis skolai. Tām ģimenēm motivējošāks princips būtu – jo garāks brīvlaiks, jo labāk.»

Turklāt, domājot par brīvlaikiem, lai arī cik ļoti vecākiem gribētos atslābt un domāt, ka ar brīvlaika atnākšanu būs sava veida miers no skolas, speciāliste norāda, ka tas būtu tieši brīdis, kad ļoti vajadzētu fokusēties un izveidot īpašu plānu – ko mēs kā ģimene gribam darīt, kā mēs gribam atpūsties. «Es ieteiktu vasaras brīvlaiku uztvert kā tādu projektu, kas būtu līdzīgs tam, kā gatavoties ieplānotam ceļojumam. Tajā tiek izdomāts plāns, kur un ko mēs gribam redzēt, piedzīvot, kāds ir galamērķis, ko vēlamies pa ceļam iemācīties un atklāt. Tas būtu vērtīgs vasaras plāns, īpaši audzinot pusaudžus vai agrīnos pusaudžus, ar kuriem plānu radīt kopā. Tajā vecāki paņem visu vasaru kā tādu projektu un apskatās, kas ir tas, ko šajā laikā izdarīt, kas būtu svarīgi bērnam. Ja tajā plānā tiek ielikts viss bērnam svarīgais, tostarp var būt arī kādas online mācības vai papildu valodas apguves. Tad, kad ir laiks un brīva galva, vieta atradīsies arī šaham un sportam, kas netraucēs bērna atpūtai,» dalās speciāliste. Viņasprāt, tad brīvlaiks nenestu satraukumu par nekontrolētu «iziešanu pļavā uz trim mēnešiem», bet būtu saturīgs laiks arī ar ģimeni iespēju robežās. Ja brīvlaiku vecāki neuzlūko kā «projektu», tad noteikti pastāv risks, ka bērns var arī nosēdēt mājās pie telefona vai planšetes un neredzēs sauli vispār.

Brīvlaiks arī skolotājiem

Protams, arī skolotājiem jebkura garuma brīvlaiks ir laiks, kad viņi var «atdzimt no jauna» un ieraudzīt prieku savā profesijā. I. Čodare uzskata, ka skolotāji atrodas sarežģītā situācijā, jo nemitīgi darbojas «starp trīs frontēm – bērni, vecāki un kolēģi, vadība».

«Viņiem vajadzētu būt ļoti prasmīgiem šajās sfērās, gan robežas novelkot, gan esot autoritātei. Kopā tas ir liels un grūts uzdevums, tāpēc noteikti skolotāji var būt vieni no pirmajiem, kas saskaras ar izdegšanas risku,» skaidro I. Čodare.

Kā profesionāle viņa novēro, ka izdegšana šobrīd sabiedrībā esot ļoti aktuāls jautājums. «Tā var būt jebkurā profesijā, bet pirmajā rindā uz izdegšanu atrodas «dodošās profesijas». Tās ir skolotāji, mediķi, ārsti, terapeiti, psihologi, arī žurnālisti un citi radošo profesiju pārstāvji. To cilvēku būtība ir dot, un viņiem pirmām kārtām grūti iemācīties mīlēt sevi. Tas ir izdegšanas pamats, ja cilvēks nav novilcis robežas, iemācījies, kā sevi mīlēt un piepildīt, dodot laiku un iespējas pabūt arī vienam.»

Psiholoģe uzskata, ka prasme atpazīt laiku, kad parūpēties par sevi, arī būtu apgūstama līdzās iepriekšminētajai attiecību prasmei.

«Mēs mācāmies no redzētā, no saviem vecākiem. Mums raksturīgi jau no paaudžu paaudzēm ir tāda sevis noliegšana, sevis nemīlēšana. Tas ir tas, ko bieži sastopu, ka cilvēki nemāk sevi mīlēt tādā pareizā veidā. Tālāk ar izdegšanu roku rokā kā māsīca ar brālēnu iet arī trauksme, panikas lēkmes un depresijas. Tā ir mūsu gadsimta problēma. Šādos gadījumos noteikti vislabāk ir vajadzīga speciālista palīdzība, kad tu no malas vari ieraudzīt, kas ir tas, ko man vajadzētu darīt citādāk.»

UZZIŅA

Skolu vasaras brīvlaiku ilgums Eiropā (piemēri)

Vācijā – no jūnija vidus līdz augusta vidum;

Spānijā – no jūnija beigām līdz septembrim;

Itālijā – no jūnija vidus līdz septembrim;

Beļģijā – no 1. jūlija līdz 31. augustam;

Šveicē – no jūlija sākuma līdz augusta vidum;

Austrijā – no jūlija sākuma līdz septembrim;

Portugālē – no jūnija vidus līdz septembrim.