Nesen dzirdēju kādu mācītāju runājam domīgus vārdus, ka Ziemassvētki ir satikšanās ar sevi, izlīgšana ar sevi, citiem un lūgšana par visu un visiem grēciniekiem. Diezgan precīzi, jo esmu līdzīgās domās. Pieņemsim, ka Ziemassvētku ideja ir veca, vecmodīga vai, gluži otrādi, – ļoti moderna un pat mākslīgā intelekta aplaimota. Jo jēga tā pati, kurai muļķīgi pretoties vai pārgudri noraidīt. Jo tā ir saprotama un ļoti vienkārša: mīlēt – citus, sevi un mums atvēlēto laiku.

Ar to laiku pavisam savādi: mums liekas, ka to iedala pagātnē, tagadnē, nākotnē. Patiesībā – tagadnes mirklis ir tik netverami īss, nākotnes vēl nav, un pāri paliek tikai pagātne, kas tagadni un nākotni māca, ja mācāmies. Saulgriežu laiks pavisam dīvains – tas atnāk nevis, lai aizietu, bet atgrieztos – ik Ziemassvētkos, ik Jāņos. Par laiku kāda dzejiska dvēsele saka arī tā: «Nauda ir nieks (tā nieka vietā viņš gan lieto vārdu, ko te neklājas sacīt…)! Laiks ir viss! Atņemiet man laiku, man atvēlēto laiku, un es neesmu nekas!» Tiekamies pašā Ziemassvētku laiciņā, jo visas četras adventes jau pagātne – daļiņa no mūsu mīļā, īsā mūžiņa. Svētvakars.

Kad būs Svētvakars? Datums nav no svara, bet kristiešiem tas ir Pirmo Ziemassvētku priekšvakars: tātad 24. decembris, tātad Svētvakars būs jau rīt! Jau trīs dienas – kā laiks ir apstājies, bet Svētvakarā diena jau par minūti (veselām 60 sekundēm!) garāka! Nereti notiek tā, ka Svētvakars sākas brīdī, kad pasaule no pleciem nomet pelēcību, balts mēness izstaigā mežu galus, sniegotas pamales un silti balojas logos. Mirkļi uzzied leduspuķēs, kurās zvaigžņu bites san, kur cilvēki sev un cits citam dāvina laiku. Un katram tiek pa laimes sekundei! Vientulīgs, bet apņēmīgs vējš no ceļiem, laukiem, ielām, tirgus laukumiem un māju jumtiem aizslauka pēdējo ikdienības pelēcību un čukstu: balts klusums gulstas spuldžu vados, un arī stabu dūkoņa rimst. Gaismots dievnama tornis sludina «Klusu nakti, svētu nakti»: svinīga bezgalība sastingst laikā, telpā, un aizturētā elpā notrīs Visums. Protams, ka nav svarīgi, vai tici kristīgi vai tautiski: Dievs taču viens! Skaisti un mīlīgi neatkarīgi no tā – vai ejam baznīcā, vai velkam bluķi. Nelāgi būt ateistam, cīnīties sazin´ ar ko, pret ko un apkarot – ticību, cerību, mīlestību. Arī Svētvakara izvēle brīva: datumam nav nozīmes…

Vēlamies vietu un laiku, lai satiktos ar sevi un pabūtu vienatnē. Tad nu vēlos izlūgties piedošanu tev un tev arī: ka tik reti esmu iedomājis – nepiezvanījis, neaizgājis, nesastapis, bet kādu vairs nesastapšu… Izlūdzos piedošanu par muļķīgo strīdu, kas lētas patmīlības cenā, atvaino stūrgalvību, kas, itin negribot, atraida labvēlību un it kā nejauši pagriež muguru attiecībām. Piedod manu nespēju paklusēt, kad vārds var tikai sabojāt, nevis uzlabot! Piedod manu klusēšanu, kad gaidīji patiesību, aizstāvību! Piedod manu aklo nevērību iepretī tavai redzīgajai degsmei! Man jāizlīgst arī ar varu, ar valsts vadītājiem un jāpiedod līdz mielēm gaidītie ģeniālie lēmumi, kas nereti ved uz nekurieni. Jāizlīgst, jo jācer, ka gudrās galvas sapratīs, kas ir ekonomika, kas ir tās dzinējs, kas ir mūžīgais dzinējs, kas ir lielais nodokļu ģenerators, kas ir dzīve un tās pamats zem kājām. Jācer un jātic, ka sabiedrība kustēsies pati, būs godīga un pieprasīs, lai beidzot valsts vara, pārvalde pārveidotos īstajā, loģiskajā – cilvēka, mazā cilvēka un visu ļaužu demokrātiskās labklājības, labsajūtas virzienā bez birokrātijas valgiem.

Varas lielie vadoņi! Nolaidieties uz zemes un pacelieties līdz tautai, jo līdz tai nolaisties nav iespējams, jo tur gudru galvu daudz vairāk nekā Saeimā, valdībā, prezidenta kancelejā un citur. Pacelieties līdz humoram, apsveikumu runās pamēģiniet pārspēt paši sevi! Nodeldēto, pārgudro frāžu vietā visā nopietnībā varat norunāt – «mazs kaķītis, mazs zaķītis uz ceļa satikās», kas noteikti izpelnītos vētrainus aplausus, ne par nieku nebūtu sliktāks kā pagājušajā gadā sacītais – «(..) Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un – pats galvenais – jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.»

Ir Ziemassvētku vakars, un jālūdz piedošana, liekot roku uz sirds. Piedodiet manu pārgudrību, muļķību un rozā brilles, kas redz to, kā nav, bet neredz to, kas ir. Piedodiet manus maldus ticībā, cerībā, mīlestībā un alošanos ceļā pie Dieva, pie Patiesības! Un es piedodu jums visiem – visu, lai Svētvakars tīrs un balts kā senāk! Būsim gudri, jo gudrība esot augstākā mīlestības izpausme! Apdāvināsim savus bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus gudri – lai ik niekā dvēselīte laistās un bērniņš neapjūk, nepaklūp milzu dāvanu pakās. Es sveicinu jūs, mani mīļie, Svētvakarā! Esiet sveicināti siltumā un sirds siltumā, kā tik ļoti pietrūkst mūsu brāļiem ukraiņiem no tās pašas cilvēciskās cilvēku cilts! Lai Dievs palīdz uzvarēt viņiem, tad uzvarējuši būsim mēs, uzvarējusi būs pasaule. Iedomāsim un aizlūgsim par savu valsti! Esiet sveicināti, mani dvēseles radinieki, tuvinieki, kas nākat no mūsu līdzīgām, vienādām mājām, kur tēva nams ar tikumu, kur māte, kur maize ar bērnības garšu, kur rožu krūms ar mūžam dzīvu, nedziestošu smaržu un saules dienas, Dieva šūpulis, spirgtākais rīts un svētākā nakts. Kur Gods Dievam Augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Jo Svētvakars.