Atšķirīgi dzīves stāsti
Iveta Zemniece ir dzimusi Ogrē, bet augusi un visu līdzšinējo dzīvi pavadījusi savā tagadējā mājvietā – Bekuciema «Zāģeros». Savā pašreizējā mājā viņa mīt jau kopš agras bērnības, triju – četru gadu vecuma. Zinības Iveta Zemniece apguvusi Ogres 1. vidusskolā jeb tagadējā Ogres Kalna pamatskolā.
Ar vīru Ilmāru Zemnieku, kurš nāk no Latgales, viņa savulaik iepazinusies Jelgavā, studējot toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Veterinārmedicīnas fakultātē. «Mans vīrs ir dzimis Balvu rajona Tilžā, mācījies Tilžas vidusskolā, vēlāk beidzis Gulbenes vidusskolu,» stāsta Iveta Zemniece. «Tā kā Jelgava ir pietiekami tālu no mūsu abu mājām, studiju gados, protams, dzīvojām kopmītnēs. Mūsu meita Zane, varētu teikt, ir «studentu bērns», jo viņa nāca pasaulē 1989. gadā, kad mēs ar vīru vēl bijām studenti. Tas bija Atmodas laiks, un Zane piedzima nepilnu nedēļu pirms «Baltijas ceļa». Tā kā bija jābrauc uz slimnīcu pakaļ meitiņai, mēs abi nevarējām piedalīties šajā vēsturiskajā pasākumā. Kad piedzima Zane, protams, man bija akadēmiskais atvaļinājums, un arī Ilmārs, lai būtu kopā ar sievu un meitiņu, izvēlējās paņemt akadēmisko gadu. Tajā laikā mēs arī sākām dzīvot Bekuciemā. Protams, vēlāk atgriezāmies Jelgavā, lai pabeigtu augstskolu. Savukārt dēls Roberts ir dzimis 1996. gadā.»
Turpretī Māras Šmites dzimtā puse ir Saldus. Viņu pamatoti var saukt par vienu no jaunākajām šova «Īstās latvju saimnieces» dalībniecēm. Ogres novada Meņģelē viņa nokļuvusi, atrodot šeit savu otro pusīti. «Es bērnībā vasarā bieži no Saldus braucu uz šejieni pie vecmammas,» paskaidro Māra Šmite. «Izrādās, ka līdz pat 18 gadiem bijām dzīvojuši kaimiņos ar manu topošo vīru, bet viens otru nezinājām, līdz vīra māsas izlaidumā gadījās iepazīties. Un tā arī paliku šeit – vīra vecāku mājā, kur dzīvojam jau kopš 2012. gada. Pārvācos uz šejieni, tiklīdz pabeidzu vidusskolu. Pēc vidusskolas tālāk nemācījos, taču padarbojos dažādās jomās – kādu brīdi vadīju ekskursijas Likteņdārzā, izmēģināju spēkus arī mēbeļu ražošanā, tāpat savu laiku nostrādāju Bebru ciema govju fermā. Pašlaik gan ņemos tikai pa saimniecību – esmu pilnas slodzes mājsaimniece.»
Mārai Šmitei ir trīs burvīgas meitas desmit, astoņu un piecu gadu vecumā. «Pirmā nāca pasaulē 2015. gadā, nepilnus divus gadus vēlāk arī otrā,» atceras Māra Šmite. «Pēc tam kādu laiciņu pastrādāju, bet trešā meitiņa piedzima jau pēc kāzām. Laulību bijām plānojuši jau senāk, bet dažādu iemeslu dēļ kāzas nācās pāris reizes atlikt. Arī gadā, kad beidzot apprecējāmies, ieceri gandrīz nācās atcelt, jo tieši tad viņsaulē aizgāja abi vīra vecvecāki. Tomēr nolēmām kāzas vēlreiz neatlikt, tikai ētisku apsvērumu dēļ samazinājām pasākuma apmēru.»
Ikdienas darbu un pienākumu netrūkst
Pēc studiju beigām Iveta Zemniece kopā ar vīru palika strādāt kā veterinārārsti vietējā kolhozā «Sarkanais strēlnieks», kurā savulaik bija uzsākuši arī praksi, un dzīvoja Ivetas dzimtajās mājās. «Kopīgi izlēmām palikt tuvāk Rīgai, jo šeit bija daudz vairāk darba iespēju nekā vīra dzimtajā pusē,» saka Iveta Zemniece. «Kad mums bija piedzimis dēls un arī kolhoza laiki bija beigušies, 1998. gadā nolēmām, ka jāveido kaut kas savs. Atvērām Ķegumā privātpraksi, nodibinot uzņēmumu «Zemnieku vet. aptieka». Vīrs Ilmārs strādā ar lielajiem dzīvniekiem, bet mūsu krustdēls – ar mazajiem.»
Saimniece atzīst, ka lielo dzīvnieku skaits ir sarucis, tāpēc viņas vīra darbības teritorija ir ievērojami paplašinājusies, un viņš dodas izsaukumos gan uz Salaspils pusi, gan uz Aizkraukles novadu un pat Vecumniekiem. «Lai gan pēc profesijas arī esmu veterinārārste, pati praksē vairs nedarbojos,» saka Iveta Zemniece. «Patlaban strādāju valsts iestādē, veterinārās robežkontroles jomā. Mana pastāvīgā darbavieta ir Pārtikas un veterinārā dienesta Robežkontroles departaments. Esmu direktora vietniece, un manā atbildībā ir valsts veterinārās robežkontroles darba organizācija Latvijas robežkontroles punktos dzīvnieku un preču kontrolēm.
Ivetas Zemnieces dzimtas saknes nāk no Latgales, kur vectēvam savulaik piederējuši 44 hektāri zemes, kādēļ viņš ticis izvests uz Sibīriju. Turklāt senākos laikos Ivetas dzimta dzīvojusi netālu no tagadējā vīra senčiem. Bekuciemā saimniecība nav liela – 4,3 hektāri zemes, kuri saņemti mantojumā no tēva. «Lai cik daudz zemes būtu, tā ir jākopj,» teic Iveta Zemniece. «Taču jāņem vērā, ka mums ar vīru ir savi pamatdarbi, kas prasa gana daudz laika, tāpēc pilnīgi pietiek ar esošo zemīti. Paši izaudzējam visu, kas mums nepieciešams, pļaujam laukus un cenšamies savākt sienu. Tuvumā ir zirgaudzētāji, kas labprāt sienu paņem. Arī šogad, par spīti ārkārtīgi lietainajai vasarai, lauki ir nopļauti, lai viss apkārtnē izskatītos skaisti. Tā kā Ilmārs ļoti labi prot sakraut siena zārdus, viņš vēl līdz Jāņiem, izmantojot dažas dienas ar labu laiku, paspēja nopļaut sienu un sakraut zārdos. Mūsdienās Latvijas ainavā tas ir visai liels retums.»
Runājot par paveicamo lietu apjomu, Iveta Zemniece nenoliedz, ka vasarā tas ir ļoti liels, un nereti sanāk tā, ka pēc valsts darba beigām sākas otrs, mājas darbs. «Mēs zinām, kur mums istabā ir televizors, bet vasarā mēs to citreiz pat neieslēdzam,» iesmejas Iveta Zemniece. «Mana mamma dzīvo kopā ar mums, bet tētis diemžēl jau ir viņā saulē. Kad mammīte sēž pie televizora, mēs nereti viņai jautājam, par ko tika stāstīts «Panorāmā», kādu laiku rīt solīja Toms Bricis. Labos laikapstākļos mēs abi ar Ilmāru diennaktī kopsummā nostrādājam vairāk nekā 24 stundas. Acīmredzot darbs, kas ir arī hobijs un sirdslieta, dod mums to spēku un enerģiju. Abi divi ar vīru esam reģistrējušies Latvijas Dievturu sadraudzē kā dievturi, tāpat arī beiguši Rituālu skolu, iegūstot attiecīgus sertifikātus.»
Lauku saimniecībā darba vienmēr daudz
Māra Šmite pilnībā par mājsaimnieci kļuvusi tikai pēdējā pusgada laikā. Lielā mērā šo lēmumu ietekmēja arī nepieciešamība izvadāt bērnus uz skolu un interešu izglītības nodarbībām. «Mēs tomēr dzīvojam laukos, un, ja vēlamies, lai bērni iegūst plašāku un vispusīgāku izglītību, piemēram, arī Mūzikas un mākslas skolā, tad ir jāpalīdz viņiem tur nokļūt. Jo mums līdz Ogres Mūzikas un mākslas skolai ir 20 kilometru uz vienu pusi, bet autobusi tik bieži neiet, kā gribētos. Tādēļ kādam jāuzņemas pienākums izvadāt bērnus un dažas savas intereses jāpabīda malā. Vīrs daudz strādā gan saimniecībā, gan savā individuālajā darbā – viņam pieder uzņēmums, kas nodarbojas ar celtniecību.
Pašā saimniecībā vairāk rosās mana vīra vecāki. Mums ir cūkas, vistas, arī aitas, ar kurām galvenokārt noņemas vīratēvs. Protams, ir arī visas saimes kopējie darbi, piemēram, kartupeļu un malkas talkas, lielāka apjoma remontdarbi, būvniecība – tad mēs visi kooperējamies. Mūsu saimniecībā ir divas mājas. Viena ir vīra vecāku māja, bet otra – mūsējā, un katrā dzīvo un saimnieko pieci cilvēki. Ikdienā saimniecībā darba ir gana daudz, īpaši dārzā, kuru uzturam kopā ar vīra vecākiem. Manās dobēs ir tikai puķes, bet dārzā aug arī gurķi, bietes, burkāni, sīpoli, ķiploki, zirņi, pupas, kas arī prasa krietnu devu uzmanības un pūļu. Daudz jāravē, arī bērni ar to nodarbojas. Viņiem ir speciāli izveidotas savas vadziņas. Meitenēm, piemēram, ir sava noruna ar opi par lopbarības bietēm, tāpēc viņas cenšas, lai izaugtu laba raža un beigās būtu arī kārtīga nauda. Arī kartupeļiem vasarā nepieciešama regulāra ravēšana.»
Runājot par dažādiem sarežģījumiem, kas apgrūtina darbu saimniecībā, Māra Šmite atzīst, ka šogad daudz raižu sagādājuši laikapstākļi. «Pastāvīgi ir ļoti slapjš, zeme pārmitra,» norāda saimniece. «Es nezinu, vai šo gadu var ar kādu salīdzināt. Citreiz postu radījis sausums, bet šosezon visu ražu bojā mitrums. Gurķi tikai augusta otrajā pusē sāk parādīties, tomāti arī siltumnīcā īsti negrib gatavoties. Jāsaka godīgi – laiks ir draņķīgs, un pastāvīgi jācenšas visu paveikt brīžos, kad nelīst, nevis tad, kad pašam brīvāks.»
Katrai savas aizraušanās
Mārai Šmitei ir īpašs hobijs – šūšana. Viņa stāsta, ka vēlme papildināt zināšanas šajā jomā un kaut ko vairāk iemācīties radusies pēc jaunākās meitas piedzimšanas. «Kādudien vīra māsa pastāstīja, ka iespējams iziet kursus, jo kāda firma piedāvā tiešsaistes apmācības šūšanā,» teic Māra Šmite. «Nolēmu – kāpēc nepamēģināt? Sapratu, ka vēlos iemācīties kaut ko jaunu, un tas varētu būt jauki. Samaksāju, izgāju šo apmācību un apguvu šūšanu. Šī prasme noder arī ikdienā, jo man ir trīs mazas meitenes. Ņemot vērā, ka šūšana ir ļoti laikietilpīgs process, pati sev neko daudz uzšūt nevaru – visam laika nepietiek. Toties meitas gan ir tikušas pie kleitām. Man arī pašai patīk ņemties tieši ar mazo meiteņu apģērbiem.
Es gan neesmu profesionāla šuvēja, tas ir mans hobijs. Pastāvīgi skatos, mācos dažādus jaunus knifiņus, kā pareizāk darīt konkrētas lietas. Piemēram, pašai jāseko līdzi piegrieztnēm, jāskatās atsauksmes, jo labas piegrieztnes jāpērk, bet ne visas ir kvalitatīvas. Es pastāvīgi mācos un daudz ko apgūstu procesa gaitā. Nepietiek ar to, ka vienreiz izej kursus, un uzreiz esi meistars. Tā nenotiek, ir pastāvīgi jāuzzina vairāk un jāpilnveido savas prasmes.»
Savukārt Ivetas Zemnieces lielā aizraušanās un mīlestība ir latviskie rituāli un pirts, kur viņa regulāri attīrās un smeļas enerģiju nākamajam ciklam. «Pirts laukos ir neatņemama sastāvdaļa, un mums abiem ar vīru kā lauku bērniem iešana pirtī allaž bijusi ikdiena,» stāsta Iveta Zemniece. «Arī mājās, kur dzīvojam, kopš seniem laikiem bija veca pirtiņa, un pirts lietas mums nekad nav bijušas svešas. Taču vienreiz mūsu kolēģi no veterinārās aptiekas uzdāvināja dāvanu karti uz «Lielzemenēm», kas ir visā Latvijā zināma pirts skola, un mēs aizbraucām uz kopējo pirts rituālu. Tas bija radikāls pagrieziens mūsu dzīvē un izpratnē par pirti. Pateicoties «Lielzemeņu» skolotājiem Jurim un Aelitai Batņām, mēs pabeidzām pirts skolu, atklājām daudz ko jaunu un guvām ievirzes arī latviskajā dzīvesziņā. Šīs zinības ļāva pilnībā mainīt pirtī iešanas rituālu. Diemžēl daudziem pirts joprojām asociējas ar došanos uz vecajām somu pirtīm, kuras neizbēgami saistās ar ēšanu, iedzeršanu un citām izdarībām. Pēc mācībām «Lielzemenēs» mēs ar vīru turpinājām apgūt zinības dažādās Latvijas pirts skolās, lai uzkrātu pieredzi un veidotu savu pirtnieka rokrakstu. Abi esam sertificēti pirtnieki, šo mākslu ir apguvis arī dēls un krustdēls, tā ka mūsu sētā pirtnieku ir daudz.»
Ceļš uz šovu
Interesējoties, kādā veidā Māra Šmite nonākusi raidījuma «Īstās latvju saimnieces» dalībnieču vidū, enerģiskā saimniece atklāj, ka drīzāk tas bija piedāvājums no televīzijas. «Iepriekšējā gadā mana vīra māsa piedalījās televīzijā demonstrētajā iepazīšanās šovā «Ēdienkartē randiņš»,» teic Māra Šmite. «Pēc tam pārstāvji no televīzijas zvanīja viņai un jautāja, vai nevar ieteikt kādu, kura varētu piedalīties raidījumā «Īstās latvju saimnieces». Es nevaru teikt, ka uzreiz piekritu, jo gribēju visu kārtīgi apdomāt. Pēc dabas neesmu kameras cilvēks, kurš visur grib gozēties priekšplānā, vairāk mīlu kaut ko darīt, nevis tikai kaut kur rādīties. Jāsaka godīgi – tuviniekiem nācās mani pat nedaudz pierunāt, lai es piekristu. Gan vīra vecāki, gan mana ģimene visu laiku teica, ka jāpiedalās, uzsverot – ir jāizmanto iespēja, tas noteikti būs foršs piedzīvojums. Viņi bija gatavi padarīt manā vietā darbus, kamēr es braucu filmēties. Gribējās, lai mūsu mājas ieiet vēsturē un bērni, mazbērni pēc kāda laika varētu paskatīties, kā mēs tolaik dzīvojām. Bet galvenais iemesls, kāpēc es lēmu par labu dalībai šovā, bija vēlme parādīt, kas notiek laukos, ka jaunie tur dzīvo un strādā joprojām un nav taisnība, ka tur palikuši tikai vecīši.»
Arī Iveta Zemniece atzīst, ka pašai doma par piedalīšanos šovā pat prātā neienāca, bet viņas kandidatūru ieteicis krustdēls. «Kad man piezvanīja no televīzijas, es sākotnēji atteicu,» saka Iveta Zemniece. «Producente deva man vēl mēnesi laika pārdomām. Es kārtīgi izrunājos ar ģimeni, bērniem. Krustdēlu pozitīvā nozīmē sarāju. Tuvinieki mani iedrošināja, sakot, ka visi sniegs atbalstu. Kaut kāds trakums jau galvā bija, pat nezinu, kā radās, un es padomāju – kāpēc ne, lai iet!»
Pozitīvu iespaidu gūzma
Pēc piedzīvotā raidījuma uzņemšanas laikā tagad Iveta Zemniece ir apmierināta, ka piekritusi piedāvājumam. «Es varu teikt, ka tā bija ļoti iedvesmojoša pieredze. Iepazinos ar daudziem jaukiem, gaišiem, pozitīvi domājošiem cilvēkiem. Pateicoties šim projektam, man tagad ir sešas burvīgas draudzenes dažādās Latvijas vietās. Es varu sazināties un aizbraukt paciemoties Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Acīmredzot kādreiz dzīvē jāizdara kaut kas traks, lai pārliecinātos, ka mēs varam paveikt arī lietas, kas sākotnēji šķiet neiespējamas. Taču galvenais mērķis, kādēļ es piekritu pierunāt sevi startēt šajā šovā, bija vēlme parādīt plašāk latvisko dzīvesziņu. Nodemonstrēt, ka svētkus varam svinēt ne tikai tā, kā vairums mūsdienās pieraduši, baudot dzīvi tikai pie galda un lietojot alkoholu, bet šos ģimenes svētkus, latviskos godus, gadskārtas var svinēt citādāk. Piemēram, pulcinot ļaudis, dziedot, dejojot, ejot rotaļās. Svinēt Jāņus tā, kā mēs to jau vairāk nekā desmit gadu darām mūsu mājās, kad no malu malām ierodas tuvi un tāli draugi, daudz bērnu un jauniešu, un mēs līdz rīta gaismai dziedam un ejam rotaļās. Mums nav nekādu elektronisku mūzikas atskaņotāju, jo paši piepildām apkārtni ar savām balsīm. Dziesmu pūrs mums uzkrāts liels, jo vairāk nekā 30 gadu es dziedu Tomes dāmu vokālajā ansamblī un vairāk nekā desmit gadu abi ar vīru darbojamies Tomes folkloras kopā «Graudi». Mums ir divas pirtiņas – vecā un jaunā, un, lai sagaidītu Jāņa rīta sauli uzlecam, visi ejam pirtīs. Sievas un meitas dodas jaunajā pirtī, bet vīri – vecajā. Es vēlējos parādīt, ka mēs varam brīvo laiku piepildīt arī šādi – iet ārā, gūt spēku dabā, dziesmās un latviskajos dančos, ieraudzīt, cik skaista ir mūsu zeme un cik daudz iespēju mums patiesībā ir dots.»
Arī Māra Šmite ir ļoti apmierināta, ka izvēlējās būt drosmīga un piedalīties šovā. Viņa to uztver kā interesantu piedzīvojumu un atgādina visām sievietēm, kuras nākotnē varbūt nonāks līdzīgas izvēles priekšā, – nevajag baidīties un novērtēt sevi par zemu! Māra atceras, ka sākumā viņai pašai licies – ko tad nu es, īstā saimniece jau ir vīra mamma, jo tieši viņa ir ģimenē vissaimnieciskākā. Taču filmēšanas laikā šīs šaubas par sevi pazudušas, to vietā nākušas jaunas, bagātīgas sajūtas un daudz pozitīvu emociju. Viņa ir priecīga arī par jauniem iegūtajiem kontaktiem un atklājumiem gastronomiskajā jomā. Māra Šmite arī atklāj, ka vēlējusies parādīt citiem savas šūšanas prasmes, tāpēc katrai sērijai izšuvusi atbilstošus tērpus, rūpīgi pārdomājot, kurā gadījumā kāds būtu piemērotāks. Uz jautājumu, vai izdevās arī kādu pārsteigt ar savu šuvējas māku, Māra Šmite noslēpumaini atteica – drīz visi to redzēsim.
