4. maijs mums ģimenē bija īpaša diena dubultā, jo mazajam puikam kristības. Tāpēc valsts svētku dievkalpojuma translācija no rīta šķita īsti iederīga, pošoties uz Latgali. Taču dievkalpojuma saturs bija nekāds, viena vienīga vilšanās. Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis briesmīgi nohalturēja. Nekā svinīga un pacilājoša. Nekādas pateicības par sasniegto, un – pats galvenais – tikpat kā nekā par valsts svētku un šī dievkalpojuma galveno dalībnieci – Latvijas valsti. Saturiski tas bija atsildīts Lieldienu kalpojums, ar politiķu garāku izlamāšanu un jaunās paaudzes nepelnītu apvainošanu. Mūsu jaunajā paaudzē ir tik daudz talantīgu un gudru jauniešu, viņi māk un saprot lietas, par kurām mums – vecajiem – nav pat aptuvenas izpratnes, bet viņš vārās par to, ka jaunu cilvēku vērtību sistēma ir degradējusies. Nu nevajag visu mērīt un vispārināt pēc savas sliktās pieredzes.
Bulis jeb Buļs, kā viņu sauc Latgalē, vēstīja, ka «ja cilvēkā nav spēcīga iekšējā garīgā balsta, viņš nespēs balstīt ne savu ģimeni, ne tautu, ne valsti un kur nu vēl atdot savu dzīvību, ja nāksies to darīt, lai Latvija atkal nenonāktu okupācijas jūgā». Ar to garīgo balstu viņš domāja baznīcu. Bet tāda baznīca, kā piedāvā viņš, nevar kalpot par balstu, nevar iedrošināt jaunos cilvēkus, tāda baznīca nevar neko. Un es nesaprotu, ko šajā nīgruma un kritizēšanas dievkalpojumā darīja Buli asistējošie armijas kapelāni. Vai tiešām arī viņiem šķiet, ka Latvijā nav labu cilvēku un nav nekā sargāt un lolot vērta? Ka Latvijā nav nekā laba. Mana Latvija – mana atbildība! Vai tad ne tā?
Mazajā Rudzātu baznīciņā, kurā, starp citu, savulaik kalpojis arī pats Jānis Buļs, kuplā pulkā ieradāmies savlaicīgi. Priesteris Vilhelms Bēķis – ne. Bērni jau bija nogarlaikojušies. Viņš ieradās ar pārdesmit minūšu nokavēšanos. Vispirms nēsājās turp atpakaļ pa altārpriekšu, vajadzīgos priekšmetus meklēdams. Gatavojies ceremonijai nebija vispār. Sveces sadedza, taču citādi – nekā svinīga. Vārdus bēra tik ātri un klusi, ka neviens neko nesaprata. Svēto ūdeni uzlēja, to pēc bērna bļaušanas varēja saprast. Vēlāk radi stāstīja, labi vispār, ka priesteris ieradies. Mēdzot nelaikā doties pie miera skaļas mūzikas pavadībā, un tad sazvanīt šamo vairs nevarot. Un par bēgšanu no policijas viņam tiesības atņemtas, tāpēc arī varbūt nokavējis. Nu kā tāds var kalpot par garīgu balstu un darīt baznīcu par visas sabiedrības garīgo balstu? Bet nu puiku nokristījām – dzimtas Latgales pusei tas ir svarīgi. Kad lielā māsa vaicāja, vai brālis tagad ātrāk augs, nezinājām lāgā ko citu atbildēt. Bet tie jau laikam baltie meli. Priesteris taču nevienam neko nepaskaidroja.
Atceļā, caur Vidzemi braucot, Kārzdabā piestājām pie pussabrukušas pareizticīgo baznīcas. Savulaik šis bija ievērojams pareizticības centrs. Baznīcu projektējis Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles autors Roberts Pflūgs. Okupācijas gados draudze darbību izbeidza. Nolāpītie krievi – tā bija pirmā doma, stāvot zem caurajiem griestiem pie altāra paliekām. Kā tas nākas, ka viņi iznīcināja paši savu – slāvu – kultūru. Pārdesmit metrus no dievnama uzslēja ūdenstorni, okupācijas fallisko simbolu silikātķieģeļu dzīvojamās mājas apūdeņošanai. Neglītai, kā viss padomju okupācijā. Un tad atskārtu, ka ne jau tikai krievu okupanti to skaistumu neatgriezeniski iznīcinājuši. Ar savu vienaldzību te roku pielikusi arī pati baznīcas institūcija. Jumts iegruvis mūsdienās – labajos un bagātajos pēcokupācijas laikos. Līdzās augošais koks uzgāzies mūsdienās. Un drīz kritīs arī tā otrs stumbrs. Ja 2014. gada fotogrāfijās vēl izskatās, ka te varēja iekonservēt baznīcas mūrus un sienas, altāra daļu… Un kaut kas jau arī tika darīts – vismaz ar torņa kupolu. Bet tagad viss ir lemts sabrukumam. Lai nu kādam ziņkārīgajam uz galvas neuzgāžas. Un tas nav vis Dieva, bet baznīcas pirksts. Nevajag uz Dievu nogrūst to, kas pašu darīts. Cik mēs kā sabiedrība gribam, tik mums arī sanāk. Ja negribam – nesanāk. Un ja necenšas – tad arī baznīctēviem tik vien kā haltūra sanāk. Pat Dieva vārdā.
