“Pēkšņi skarbas balsis dzird (sieva brauc, viz sudrabs spaiņos): / “Reņģes, reņģes, sanāciet, svaigās, žāvētās!” / Pēd’jos brūnos santīmus Klāvs kā glūdu laiž no pirkstiem, / Mājās reņģu kālu nes, cep uz sārtiem ogļu dzirkstiem. / Un ar visām asakām ēd viņš ēsmu kā bez sāta.” Tā Ulmaņlaiku dziesminieks Vilis Cedriņš dzejojumā “Reņģu ēdājs” tēlo nabaga zēnu, kuram cepta reņģe tolaik bija delikatese.

Viedais vārdu pētnieks valodnieks Konstantīns Karulis ir pārliecināts, ka vārds “reņģe” ir aizgūts no senfrīzu hereng – ‘siļķe’ (“Siļķes un reņģes apzīmējumi dažkārt mijas.”). Viņš šais vārdu sajaukumos norāda arī uz brētliņu, durteni, ķilavu, slikti, strimalu un šproti. Kopš neatminamiem laikiem mūsu piekrastē tiek zvejotas reņģes, kas cauri gadsimtiem bijušas iztikas līdzeklis un labklājības avots piekrastes vīriem un viņu ģimenēm. Tās ēda ne tikai paši, bet arī pārdeva tuvākā un tālākā apkārtnē.

“Visvairāk trimdā Zviedrijā pēc trakā laivu brauciena uz Gotlandi man pietrūka Latvijas maizes. Arī žāvētas butes,” – tik augstu vērtību skalā “bēgļu laivu” latvieši ierindojuši plakano zivtiņu, ko vasaras sezonā Kurzemes zvejniekciemos mūsdienās piedāvā kā īpašu šī krasta delikatesi. Butes, plekstes, arī grabas, kambas, kambaraiņi, lestes, pīklestes, skales – kā tik nesauc šo zivi, kas cepta vai kūpināta spēj iekarot ikkatra visizsmalcinātākā tautieša sirdi.

Kopējā plekstu nozveja Baltijas jūrā šajā gadsimtā svārstījās no 15 līdz 20 tūkstošiem tonnu, lielākos koplomus reģistrējot no 2013. līdz 2016. gadam. Pēdējā laikā ir novērojams būtisks samazinājums, un 2021. gadā reģistrētas zemākās plekstu nozvejas šajā gadsimtā – 10 471 tonna, vairāk nekā divas reizes mazāk nekā 2013. gadā.