Stukačs un konspirators

Kad tika publiskoti čekas maisi un katrs, kuru urdīja ziņkāre, varēja noskaidrot, vai rads, kaimiņiene, kolēģis, mīļākais vai mīļākā ir sadarbojušies ar Valsts drošības komiteju, daļā ģimeņu vai draugu lokā tā kļuva par Pandoras lādi.

Kāda neliela pierobežas ciema jaunākajai paaudzei bija, kā mēdz teikt, dziļi violets, kurš kuram ko ziņoja, kurš kuru nodeva un kurš kuram sabojāja dzīvi. Vidējās un vecākās paaudzes ļaudis bija skarbāki. Vecākajiem, kuri bija piedzīvojuši padomju varas represijas, blatu sistēmu, krievu valodas dominanci, dzīvokļu trūkumu un tā tālāk, un tā bez gala, tas uzjundīja sāpīgas atmiņas. Izņemt konjunktūrai pietuvinātos.

Vidējās paaudzes ļaudis par tiem laikiem kaut ko zināja, kaut ko ne. Bija tādi, kas cietuši no padomju represijām. Viņi nedzīvoja pēc principa – pagriezt otru vaigu sitienam. Viņi grieza zobus. Bija tādi, kuri teica, ka nav vērts kužināt vecu laiku lapseņu pūzni. Kas bijis, tas pagājis.

Tomēr šī mazā pierobežas miesta iedzīvotāji uzzināja, ka divi viņu kaimiņi čekas maisos ir norādīti kā informatori, bet vēl viens ielikts rezervē, sak, varbūt noderēs kaut kad vēlāk. Visi trīs jau miruši, lai viņiem vieglas smiltis, bet viņu radinieki – dzīvāki par dzīviem. Nekad neviens ne pušplēsta vārda nebija bildis par savu sadarbību ar čeku. Divi no viņiem bija gruntīgi pļēguri. Pat ne dienu nebija skaidrā, cik nu atcerējās ciema ilgdzīvotāji.

Kad vietējā neformālā ciema «arodbiedrība», kurā ietilpa bijušās skolotājas, sāka izmeklēšanu, noskaidrojās, ka vienai no viņām vīrs, viņš arī viens no pļēguriem, akurāt bijis ziņotājs. Pārējās učenītes divas nedēļas strīdējās, teikt vai neteikt kolēģei, ar ko nodarbojās viņas dzīvesbiedrs, prasīt vai neprasīt, vai viņa to zināja. Vienas pedagoģes meita uz stingrāko noliedza virināt muti. «Dzīvojiet mierā un izliecieties, ka nekas nav bijis!» – viņai bija viegli tā runāt, jo nebija lielas saprašanas, kas bija čeka un ko tā nodarīja cilvēkiem. Pārējās no kompānijas laiku pa laikam trina mēles un centās šķetināt iemeslus, kā kolēģes vīrs varēja kļūt par stukaču.

Viņas zināja, kaut padomijas laikā tas netika skaļi afišēts, kā stukača sieva nokļuva čekas nežēlastībā. Sieviete ar augstāko pedagoģisko izglītību, ejot mājās pēc draugu saieta, no ēkas norāva padlatvijas karogu. Šausmīgs grēks un briesmu darbs! Jā, viss notika naktī, jā, kompānija nebija liela. Un, jā, kāds nosūdzēja, kur un kam vajag. Kurš? Gan jau viņa to zināja, bet nekad nevienam nebija nosaukusi aizdomās turamo. Varbūt savam vīram to pateica? Varbūt.

Astoņdesmitajos gados viņa šad un tad aizvietoja sasirgušo vēstures skolotāju vietējā vidusskolā. Tad audzēkņi uzzināja, ka sieviete, kura ikdienā uzkopa mācību iestādes telpas, ir diplomēta skolotāja.

Nu un pēc čekas maisu atvēršanas tapa zināms, ka viņas vīrs bijis ziņotājs, bet viņa draugs un pudeles brālis – konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Kāds konspiratīvais dzīvoklis mūsu ciemā?! «Arodbiedrība» zumēja kā lapseņu pūznis: «Ko tajā dzīvoklī darīja? Kam tāds bija vajadzīgs? Kur tas dzīvoklis atradās? Mēs taču visu zinām, visas vietiņas, telpas, mājas, dzīvokļus! Kur?!» Dažus mēnešus pensionētās skolotājas lauzīja prātus, bet jēdzīgu skaidrojumu neizgudroja.

Viņas atcerējās, ka abi vīri allaž bija kunga prātā, apķērušies steberēja pa vienīgo galveno ciema ielu un viņu mērķis bija iedzert un piedzerties. «Arodbiedrība» izlādēja emocijas un norimās. Viņas negribēja sāpināt draudzeni un pieņēma, ka stukačs un konspirators, kā bija abus iesaukušas, slepenajā mājoklī pļēguroja bez lieciniekiem un sievu brēkšanas. Viņas sev iestāstīja, ka tāda bijusi dzīvokļa nozīme.

Ko gan pļēgurs varēja ziņot čekai? Neko sakarīgu. Varbūt viņš ļāvās savervēties, lai aizsargātu sievu? Lai viņai liktu mieru par to sūda karogu? Skolotājas bija gatavas izteikties pat pavisam prasti, lai aizstāvētu draudzeni. Varbūt ziņotājs un dzīvokļa turētājs kopā dzēra uz nebēdu un sacerēja bezjēdzīgus ziņojumus?

Varbūt. Kurš to tagad zina. Bet skolotāju «arodbiedrībai» bija vieglāk šo ziņu pārdzīvot un pieņemt. Viņas sev teica, ka tāpēc abi kungi nodzērās. Jo nevarēja, nedrīkstēja un nebija gatavi atklāt savu sadarbību ar VDK. Viņām tā bija vieglāk attaisnot savas draudzenes vīra atrašanos čekas maisos.

Broņislavs un raķetes

Broņislavs bija jestrs Latgales puiškāns, kuru interesēja viss neparastais. Viņam vajadzēja kļūt par traktoristu, bet viņš lasīja grāmatas un sapņoja par debesīm. Skolā viņam padevās fizika, ķīmija, eksaktie priekšmeti. Vecāki brīnījās, kurā no abiem dēlēns iedzimis. Ne tēvs, ne māte nebija ne uz pusi tik gudri, kā viņu atvase.

Parasti puika darbojās savā nodabā. Kaut ko meistaroja. Visbiežāk ārā vai šķūnītī. Atzīmes dienasgrāmatā un liecībā bija labas. Skolotāji nesūdzējās. Iestājoties siltākam laikam, puika ilgi pazuda aizaugušā dārza nostūrī. Mamma un tētis priecīgi saskatījās, ka no dēla varētu iznākt lielas lietas. Puika kaut ko būvēja, bet vecāki nesaprata, ko.

«Kas tev tur ir?» viņi vaicāja. «Kosmodroms!» puika atbildēja. «Nu jau gan,» pukstēja mamma, bet vienlaikus lepojās ar savu dēlu. Tēvs bija kritiskāk nosakņots, sak, iznieko manus materiālus, bet viņa burkšķēšana bija skata pēc. Arī viņš lepojās ar dēlu. Tik dziļos Latgales laukos gaišs prāts bija zelta vērtē.

Broņislavs darbojās, neviena netraucēts. Vecāki bija apmierināti, ka dēls neskraida uz ballēm vietējā klubā, nepīpē un slepšus nedzer šmakovku.

Un tad… viņš sarīkoja sprādzienu. Tajā pašā dārza nostūrī, kur visu laiku knosījās. «Dēls, kas tur notiek?» tēvs jautāja. «Man tur kosmodroms ierīkots, es raķetes gribu palaist,» pusaudzis atbildēja. Bija vēl daži sprādzieni, ko puika izraisīja ar viņam pieejamiem un aptiekā nopērkamiem līdzekļiem. Ik reizi pirms būkšķa puika skaļi kliedza: «Gulies!» Kaut kas zibsnīja, bet raķete gaisā neuzskrēja. Ne reizi.

Sētā ieripoja melna volga. No tās izkāpa bargi vīri. «Jums te ir ieroči,» viņi paziņoja. Tēvs brīnījās: «Kādi ieroči?»

«Nu, teiksim, munīcija. Nu, šauj, spridzina,» bargie vīri melnā atbildēja.

«Nav nekā tāda, puika blēņojas,» tēvs plātīja rokas. Tik un tā viņu ietūcīja mašīnā un aizveda. «Uz pratināšanu,» māte lauzīja rokas. Nākamajā dienā tēvs atgriezās un atmeta ar roku. Kamēr aizbraukuši līdz rajona centram, kamēr izrunājušies, jau vakars aiz loga. Noticējuši, ka puikam ķēriens uz «ķīmiķošanu». Piekodinājuši, lai puika tomēr nespridzina. Tā tēvs atstāstīja sarunu ar vīriem melnā. Par laimi, Broņislavam lika mieru, nekur nesauca, nepratināja, pat milicijas uzskaitē nepaņēma.

Bet kam lemts lidot, tas nekad nenoslīks, vai ne? Kad Broņislavs izmācījās vidusskolā un absolvēja kādu tolaik plašās «dzimtenes» karaskolu, un atgriezās Latvijā, viņam aci uzlika viens no specdienestiem. To mēdza apzīmēt pēc atrašanās vietas ēkā – Trešais stāvs. Broņislavs pats domāja, ka dara svētīgu darbu – ziņo par nebūšanām un cilvēkiem, kuri tās izraisa. Viņaprāt, nebūšanām. Kolēģi viņu aiz muguras dēvēja par, nē, ne stukaču, tas būtu pārāk nepārprotami. Par blakti viņu dēvēja, par blakti. Gan viņa auguma dēļ – mazs, tikpat kā nepamanāms stāvs, gan tāpēc, ka blakts kož slepus, nevis dienā visu acu priekšā, gan tāpēc, ka šo kukaini grūti iznīdēt.