Milānas – Kortīnas ziemas olimpiskās spēles ir noslēgušās, bet vēl nav kļuvušas par arhīvos meklējamas vēstures daļu. Pirmās emocijas jau nosēdušās, taču atmiņas par Itālijā piedzīvoto vēl ir gana spilgtas, tādēļ īstais laiks vērsties pie sporta pasaules pārstāvjiem, lai lūgtu viņu vērtējumu – gan par Latvijas sportistu startiem, gan pasākumu kopumā. Ar šādu nolūku uzrunājām sešus Ogres novada sportistus un trenerus.
Dominē pozitīvi iespaidi
Jaunais skrituļslalomists GEORGS ŠMALCS ar labiem panākumiem startē gan Latvijas, gan pasaules mērogā. Pagājušajā gadā Ikšķilē viņš izcīnīja sudraba medaļu Pasaules kausa posmā skrituļslalomā milzu slaloma disciplīnā un regulāri uzrādīja arī citus labus rezultātus. Atskatoties uz Itālijā aizvadītajām ziemas olimpiskajām spēlēm, Georgs Šmalcs norāda, ka lielāko uzmanību veltījis kalnu slēpošanai un frīstailam, jo tieši šie sporta veidi ir viņam tuvākie. Tajā pašā laikā viņš ir priecīgs par mūsu sportistu izcīnītajām medaļām kamaniņās un šorttrekā – augstu vērtē šos sasniegumus. Lielāko pārsteigumu radīja tieši Roberta Krūzberga bronza šorttrekā, jo iepriekš Georgs bija maz interesējies par šo sporta veidu.
Runājot par olimpiskajām spēlēm kopumā, Georgs atzīst, ka pats nav turp braucis, taču viens draugs, kurš bija ieradies uz hokeja spēlēm, stāstījis, ka tur valdījusi ļoti laba, pozitīva atmosfēra, un atzinies – ja būtu iespēja, viņš labprāt brauktu vēl. Georgs Šmalcs, kā vairums Latvijas līdzjutēju, hokeju skatījās pa televizoru. Vērtējot Latvijas izlases sniegumu, Georgs saka: «Protams, vienmēr ir vieta, kur augt, attīstīties. Taču kopumā mūsu puišu sniegums bija ļoti labs, un viņi prasmīgi parādīja savu spēli.»
Georgs Šmalcs atzīst, ka labprāt arī pats kādreiz startētu olimpiskajās spēlēs, taču, lai par šādu mērķi varētu sākt reāli domāt, vispirms ir jāsagaida, lai viņa pārstāvētais sporta veids tiktu iekļauts olimpisko spēļu programmā. Pagaidām gan viņš nav neko dzirdējis par iespējamību, ka tuvākajā nākotnē kaut kas šajā jomā varētu mainīties uz labo pusi. Runājot par olimpiskajām spēlēm kopumā, Georgs piekrīt, ka tas ir pasākums, kuru gaida sportisti visā pasaulē, jo vairumam gana labu atlētu ir mērķis piedalīties svarīgākajās četrgades sacensībās – gan ziemas, gan vasaras sporta veidos. Viņaprāt, Milānā un Kortīnā spēles bija noorganizētas ļoti labi, visas sacensības notika paredzētajā laikā, turklāt lielā sporta foruma rīkotāji bija parūpējušies par iespaidīgu spēļu atklāšanas ceremoniju un arī pievilcīgu noslēgumu.
Prieks par medaļām un jauniešu pieplūdumu
Distanču slēpošanas trenere BENITA ZARETOKA, kura savulaik startējusi arī Latvijas izlasē, šobrīd strādā par sporta skolotāju Ikšķiles Brīvajā skolā. Viņa arī aktīvi darbojas Ogres Biatlona klubā, palīdzot pašiem jaunākajiem audzēkņiem apgūt distanču slēpošanas pamata prasmes. Benita Zaretoka atzīst, ka iespēju robežās no darba brīvajā laikā centusies sekot līdzi notikumiem Milānas – Kortīnas olimpiādē un par visiem rezultātiem ir lietas kursā. Viņa priecājas par mūsu sportistu izcīnītajām medaļām. Kā bijusī slēpotāja viņa īpašu uzmanību veltīja visiem rezultātiem gan distanču slēpošanā, gan biatlonā, un uzskata, ka šajos sporta veidos ir sasniegti tiešām ļoti augstvērtīgi rezultāti. Īpaši viņa lepojas par Patrīcijas Eidukas izcīnīto 11. vietu 50 kilometru distancē klasiskajā stilā – arī tāpēc, ka šo distanci olimpiskajās spēlēs sievietes šogad veica pirmo reizi. «Agrāk 50 kilometrus slēpoja tikai vīrieši, un pievārēt tik garu distanci klasiskajā stilā ir ļoti grūti,» uzsver Benita Zaretoka. «Lai to izdarītu, ir nepieciešama ļoti liela izturība, tāpēc Patrīcija par savu rezultātu pelnījusi īpašas uzslavas. Mēs ģimenē ļoti jutām līdzi arī Esteres Volfas startiem biatlonā un priecājāmies par viņas panākumiem – ņemot vērā to, ka viņa vēl ir ļoti jauna, sasniegumi ir patiešām atzīstami.»
Lai gan hokejs nebija Benitas Zaretokas prioritāte, internetā viņa sekoja līdzi arī mūsu izlases gaitām un spēļu rezultātiem. Bez slēpošanas un biatlona Benita Zaretoka skatījās arī kamaniņu sporta sacensības, bet īpaši viņai iepatikās šorttreks. «Man sanāca paskatīties arī jauno sporta veidu, kas šogad pirmo reizi iekļauts ziemas olimpisko spēļu programmā, – slēpošanas alpīnismu,» piebilst trenere. «Lai gan latvieši tajā nestartēja, bija interesanti pavērot arī kaut ko jaunu, nebijušu.»
Runājot par pašu olimpisko spēļu norisi, Benita Zaretoka atzīst, ka viss bija ļoti labi noorganizēts, īpaši atklāšanas ceremonija, kas notika vairākās vietās reizē. Rīkotāju pieeja radīja estētisku baudījumu un arī pārsteiguma momentu – kā jau ikreiz, kad notiek olimpiskās lāpas aizdegšana.
Benita Zaretoka arī ir gandarīta par mūsu sportistu lielo skaitu un uzskata, ka visiem, kuri ir izcīnījuši tiesības startēt olimpiādē, tajā arī jāpiedalās. «Pie ceļazīmes uz olimpiskajām spēlēm nebūt nav viegli tikt, un tāpēc tikai apsveicami, ka no mūsu mazās valsts tik daudziem tas ir izdevies,» teic Benita Zaretoka. «Īpaši gribu izcelt faktu, ka šogad Itālijā startēja arī stafešu komandas slēpošanā, kas Latvijai jau ir liels panākums. Jāatceras, ka starts šādās pasaules mēroga sacensībās dod neatsveramu pieredzi.» Slēpošanas trenere ir pārliecināta, ka sportistiem jau tagad jāsāk gatavoties nākamajam olimpiskajam ciklam, un cer, ka pēc četriem gadiem Francijas Alpos jaunā paaudze būs vēl vairāk nobriedusi un mūsu sportistu pārstāvniecība kļūs vēl lielāka.
Atzinība sportistiem un rīkotājiem
GUNTIS SĪPOLIŅŠ ir Ogrē dzimis basketbolists, kurš arī šobrīd spēlē pilsētas basketbola klubā BK «Ogre». Raženais augums (207 cm) ļauj viņam spēlēt gan spēka uzbrucēja, gan centra pozīcijā. Viņš gana aktīvi sekojis līdzi arī notikumiem Milānas – Kortīnas olimpiskajās spēlēs, īpašu uzmanību veltot hokejam un biatlonam. Guntis Sīpoliņš bija cerējis, ka hokeja komanda sasniegs augstākus rezultātus, bet reizē atzīst, ka tāds ir sports – neparedzams, reizēm arī nežēlīgs, tāpēc jāsamierinās ar esošo situāciju. «Izlase aizvadīja dažādas spēles – piemēram, pret topošajiem čempioniem ASV bija skaidri redzama līmeņu atšķirība, savukārt pret vāciešiem visa komanda spēlēja ļoti labi un izcīnīja pelnītu panākumu,» saka basketbolists. «Savukārt pret Dāniju neizdevās paveikt savu darbu un nācās samierināties ar zemāku vietu, nekā būtu gribējies.»
Kopumā gan Guntis Sīpoliņš Latvijas sportistu startus vērtē atzinīgi, uzsverot, ka tik mazai valstij allaž būs grūti konkurēt ar lielvalstīm, tāpēc ir jāpriecājas par katru labu sasniegumu. «Nevar vienmēr tikt pie medaļas, tāpēc arī 4. vieta, kuru sasniedza vairāki kamaniņu braucēji, ir augstu vērtējams panākums, lai cik sāpīga tā «koka medaļa» dažkārt arī mēdz būt,» teic basketbolists. «Lai gan var runāt – tur vai šur vajadzēja sasniegt vairāk, tomēr divas godalgas mums ir, un tās nedrīkst novērtēt par zemu.»
Olimpiādes organizēšanu basketbolists vērtē atzinīgi – gan atklāšanas ceremonijas norisi, gan sacensību rīkošanu dažādās, pat attālās vietās. Viņš gan piemin arī SOK divkosīgo attieksmi saistībā ar agresorvalstu sportistu iekļaušanu spēļu dalībnieku sastāvā un sportistu izvēles brīvības ierobežošanu – līdz pat ukraiņu skeletonista diskvalifikācijai. «Varu tikai piekrist visiem tiem, kuri daudzus gadus darbojušies šajā sportā, bet pirmo reizi mūžā redz tādu lēmumu, kad sportists tiek noņemts no sacensībām vēl pirms to sākšanās,» saka Guntis Sīpoliņš. «Protams, tas nav godīgi, un šajā jautājumā piekrītu visiem Latvijas sportistiem un treneriem, kuri jau izteikuši asi nosodošu viedokli par šo SOK rīcību. Bet ukraiņu sportistam – visu cieņu, viņš parādīja drosmi un nenobijās paust savu viedokli līdz galam. Pat par diskvalifikācijas cenu.»
Tieši SOK rīcība saistībā ar ukraiņu skeletonista diskvalifikāciju, pēc Gunta Sīpoliņa domām, atstājusi negatīvu iespaidu uz visu spēļu norisi. Protams, bija arī pozitīvas lietas – pirmkārt, lielā konkurence, ko radīja pasaules labāko sportistu piedalīšanās. Otrkārt, olimpiskās spēles tomēr ir četrgades svarīgākais notikums, tāpēc sacensību līmenis bija ļoti augsts gan individuālajos, gan komandu sporta veidos. Bijuši arī veiksmīgi jauninājumi, piemēram, filmēšana ar dronu palīdzību, kas arī TV skatītājiem ļāva daudz tiešāk izjust sacensību atmosfēru un iegūt spilgtāku vizuālo iespaidu par tiem apstākļiem, kādos sacenšas sportisti. Dažbrīd varēja just arī patīkamu ažiotāžu pirms sacensībām, kurās piedalījās kāda no olimpisko spēļu lielākajām zvaigznēm. Piemēram, līdzīgas noskaņas virmoja, kad kalnu slēpošanas leģenda Lindsija Vona ar traumētu celi gatavojās startēt sacensībās, diemžēl viss beidzās daudz bēdīgāk. Guntim Sīpoliņam atmiņā paliks arī norvēģu distanču slēpotāja Juhannesa Hesflota Klēbo izcīnītās sešas zelta medaļas un daudzi citi notikumi.
Agresoru pārstāvjiem nav vietas olimpiādē
Biatlonists un treneris JĒKABS NĀKUMS, kurš savulaik sekmīgi startējis dažādās augstākā līmeņa sacensībās, tostarp olimpiskajās spēlēs, tagad aktīvi strādā kā treneris Ogres Biatlona klubā, gatavojot topošajiem startiem jauno paaudzi. Viņš norāda, ka Milānas – Kortīnas olimpiskajās spēlēs beidzot bija redzama Latvijas biatlonā un slēpošanā notiekošā paaudžu maiņa, kas savukārt ļauj cerēt uz turpmāku rezultātu uzlabošanos. «Ir parādījušās vēsmas, kas liecina par treniņu sistēmas maiņu un arī jaunu treneru – speciālistu ienākšanu,» teic Jēkabs Nākums. «Konkurence par vietu izlasēs kļūst spēcīgāka, pretendentu skaits palielinās, pie apvāršņa uzspīd jauni talanti, kas priecē. Es nemēģinu salīdzināt biatlonu ar slēpošanu – tie tomēr ir divi dažādi sporta veidi, un katrs jāvērtē atsevišķi, par pamatu ņemot pagātnē bijušo un mūsdienās esošo situāciju.»
Jēkabs Nākums sekoja līdzi arī Milānas – Kortīnas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijai. Viņš arī uzskata, ka lēmums par esošo sporta bāzu izmantošanu olimpiādes vajadzībām bijis pareizs, neraugoties uz to, ka tādējādi olimpisko spēļu dalībnieki tika izkaisīti pa vairākām vietām. Vēlme būvēt aizvien jaunas bāzes, viņaprāt, noved pie tā, ka drīz vien pēc olimpiskajām spēlēm tās vairs netiek pilnvērtīgi izmantotas un ar laiku var būt pavisam pamestas, tādējādi veltīgi izšķiežot finanšu līdzekļus.
«Vienīgais, kas man ļoti nepatika, bija fakts, ka apkārt ik pa laikam plivinājās krievu sportisti,» noskalda Jēkabs Nākums. «Agresora puses pārstāvji nedrīkst piedalīties šādās sacensībās. Tāpat pilnīgi neadekvāta rīcība no SOK puses bija ukraiņu skeletonista Vladislava Heraskeviča diskvalifikācija vēl pirms starta, kas radīja iespaidu, ka tā ir pērkama organizācija ar korumpētiem ierēdņiem.»
Noslogotības dēļ daudz TV pārraižu Jēkabam Nākumam nav izdevies noskatīties, un viņš galvenokārt pievērsis uzmanību savam darbības lauciņam – slēpošanai un biatlonam. Tāpat viņš pavērojis arī kamaniņu braucēju startus un olimpisko debiju piedzīvojušo slēpošanas alpīnismu, kas kā jaunatklājums izraisīja neviltotu interesi, bet olimpiāde kopumā, par spīti minētajām pāris darvas karotēm, tomēr atstājusi gana daudz pozitīvu sajūtu. Lielāko pienesumu šajā jomā devusi apziņa, ka attīstība notiek, biatlonisti un slēpotāji atkal ir pietuvojušies medaļu spožumam un varbūt drīzumā jau sāks reāli pretendēt uz godalgām visaugstākajā līmenī.
Divas medaļas – labs guvums
Bijusī biatloniste un pašreizējā galda tenisa trenere GERDA KRŪMIŅA atklāj, ka viņā pēc olimpisko spēļu noslēguma valda divējādas, tomēr kopumā pozitīvas izjūtas. «No vienas puses, tas neapšaubāmi ir liels prieks, jo olimpiāde notiek reizi četros gados, un visiem olimpiskajiem sporta veidiem tie ir lieli svētki,» saka Gerda Krūmiņa. «Raugoties no cita skatu punkta, diemžēl patlaban izskatās, ka šis sporta notikums ir mazliet zaudējis savus olimpiskos principus, turklāt šī tendence sākās ne šogad, bet īstenībā jau 2014. gadā, Soču olimpiskajās spēlēs.»
Gerda Krūmiņa atzīst, ka viņai kā cilvēkam no malas, kurš nav apmeklējis Milānas – Kortīnas olimpiskās arēnas, grūti spriest, cik veiksmīgi sarīkotas pašas spēles, un uzskata, ka to vislabāk var novērtēt tikai sacensības klātienē izbaudījušie. Tiesa, viņa arī uzsver, ka šāda mēroga pasākumos pirmajās dienās vienmēr valda lielāks vai mazāks haoss, jo visi sīkumi varbūt nav līdz galam pārdomāti, taču pēc tam trūkumi tiek novērsti. Gerda Krūmiņa atzinīgi vērtē atklāšanas ceremoniju un kā labu risinājumu izceļ sportistu vienlaicīgo došanos atklāšanā dažādās sacensību vietās. Tādēļ arī atlēti, kas varbūt netiek līdz «galvenajai skatuvei», tomēr tiek iesaistīti svētku norisēs arī no savu sacīkšu vietām.
Kā bijusī biatloniste Gerda Krūmiņa lielāku devu uzmanības veltīja tieši šim sporta veidam. «Antholcas trase, kurā notika biatlona sacensības, atrodas ļoti skaistā vietā, turklāt krietni augstu virs jūras līmeņa,» teic Gerda Krūmiņa. «Tai varbūt nav pārāk sarežģīta reljefa, to visu atceros labi, jo pati savulaik esmu tur startējusi. Es domāju, ka mūsu biatlonisti pārradīsies mājās ar pozitīvām atmiņām.»
Runājot par citu Latvijas sportistu startiem, Gerda Krūmiņa uzskata, ka divas medaļas mūsu mazajai valstij ir liels sasniegums, īpaši izceļot Roberta Krūzberga godalgu šorttrekā, un būtībā ikviena sportista dalība četrgades lielākajā ziemas sporta forumā ir nozīmīgs panākums. Galda tenisa trenere atgādina, ka no kamaniņu braucējiem medaļas vairāk vai mazāk jau tika gaidītas, savukārt šorttrekā varēja lolot tikai klusas cerības. Tāpēc Roberta Krūzberga medaļa nāca kā milzīgs pārsteigums. Gerdai Krūmiņai daudz pozitīvu emociju radīja arī biatlonistu, īpaši jaunās sportistes Esteres Volfas panākumi, kā arī Patrīcijas Eidukas, Raimo Vīganta un citu slēpotāju sasniegtie augstvērtīgie rezultāti.
Par spīti valsts sporta pārvaldes aprindās pašlaik valdošajam viedoklim par prioritāro sporta veidu noteikšanas nepieciešamību, Gerda Krūmiņa tam īsti nepiekrīt, jo uzskata, ka šāda prioritāšu noteikšana rada mākslīgus šķēršļus sporta attīstībā. «Kritērijiem ir jābūt, taču iespēja attīstīties jādod visiem,» saka trenere. «Es vairāk atbalstītu individuālos sporta veidus, jo komandu sports – piemēram, futbols, basketbols – spēj piesaistīt ievērojamus finanšu līdzekļus arī no komerciāliem avotiem un starptautiskajām federācijām. Grūtāk izdzīvot ir tieši individuālajiem sportistiem.»
Pieskaroties tēmai par «neitrālo» sportistu dalību olimpiskajās spēlēs, Gerda Krūmiņa ir kategoriska: «Nosodu jebkādu agresorvalstu iesaisti sporta jomā. Es jau minēju, ka kopš 2014. gada, kad Krievija sāka pirmo ofensīvu pret Ukrainu, esmu zināmā mērā vīlusies starptautisko sporta organizāciju darbībā un sabiedrības rīcībā kopumā. Lielā mērā mēs uz visu noskatījāmies vienaldzīgi, un tā sekas izjutām 2022. gadā, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Es zināmā mērā saprotu tos «neitrālos atlētus» tīri no sportiskā viedokļa, bet nekādā ziņā neatbalstu viņu piekļuvi starptautiskajām arēnām, kamēr esošā situācija nav atrisināta un karš Ukrainā turpinās.»
SOK divkosība izpaužas īpaši spilgti
Ogres novada Sporta centra vieglatlētikas treneris ZIGURDS KINCIS Milānas – Kortīnas ziemas olimpiskās spēles vērojis televīzijā, un viņam radies labs iespaids par to organizāciju, tādēļ viņš uzskata, ka pasākuma rīkotāji pelnījuši labu atzīmi. Viņš pats kopā ar draugiem bija plānojis apmeklēt divas Latvijas izlases hokeja spēles, taču iecerētajos datumos iekritušas nozīmīgas sacensības paša audzēkņiem, tādēļ pieņēmis lēmumu būt kopā ar saviem sportistiem un uz Itāliju nebraukt. Runājot par mūsu sportistu startiem, Zigurds Kincis izceļ hokeju, kas parasti raisa vislielākās un pozitīvākās emocijas, kā arī visus renes sporta veidus, kuros tradicionāli piedalās Latvija. Savukārt patīkams atklājums un pārsteigums bijis šorttreks un Roberta Krūzberga izcīnītā bronzas medaļa.
Pozitīvas emocijas Zigurdam Kincim radīja arī kamaniņu braucēju starti, lai gan pirms sacensībām vairāk cerību licis uz vīriešu divniekiem un komandu stafeti. Elīnas Ievas Botas lieliskais sniegums ar izcīnīto sudraba medaļu nācis kā negaidīts, bet ļoti patīkams pārsteigums. Viņš uzskata, ka Siguldas ledus trase noteikti jāsaglabā, jo tā ir mūsu galvenā olimpisko medaļu kalve, bet godalgas šādā pasākumā dod milzum daudz pozitīvu emociju visai tautai. Savukārt hokejistu cerības uz kaut ko vairāk izgaisušas neveiksmīgajā spēlē pret Dāniju, kurā pretiniekiem vienkārši vairāk paveicies.
Negatīvu ēnu pār olimpiskajām spēlēm, pēc Zigurda Kinča domām, radīja nožēlojamā SOK un Starptautiskās bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) rīcība saistībā ar ukraiņu skeletonista diskvalifikāciju. Viņš norāda, ka vēl pirms pilna mēroga kara sākšanās lielākie IBSF sponsori nāca no Krievijas, un nav šaubu, ka viņi ar savu naudu kaut kur turpat aizkulisēs grozās joprojām. Tāpēc nav brīnums, ka SOK un dažādas sporta veidu federācijas atļauj krieviem kā «neitrālajiem» sportistiem startēt sacensībās.
Zigurds Kincis ir kategoriski pret viņu līdzdalību, jo uzskata, ka šie atlēti nevar būt neitrāli, ja nāk no agresorvalsts, turklāt daudzi no viņiem īstenībā ir saistīti ar dažādām Krievijas varas struktūrām. Treneris uzskata, ka sportu mūsdienās nodalīt no politikas nav iespējams, lai kā to mēģinātu apgalvot SOK. Krievija vienmēr izmantojusi sportu kā savas propagandas mehānismu, taču starptautiskā sporta sabiedrība arvien biežāk izvēlas «pievērt acis» brīžos, kad iespējams tikt pie finansiāliem labumiem. Ņemot vērā, ka gaidāmajās paralimpiskajās spēlēs agresorvalstu parasportistiem plānots atļaut startēt zem saviem karogiem, Zigurds Kincis cer, ka sekos daudz lielākas un skaļākas protesta akcijas, kas varbūt lielākam skaitam cilvēku liks aizdomāties par pasaules vadošo sporta organizāciju amorālo un divkosīgo rīcību.
