Bez kopšanas atstāto mājlopu izmisīgo saucienu, žēlās īdēšanas pavadīti, pārbiedēto, samulsušo, bezpalīdzīgo kaimiņu apraudāti, nelaimīgie uzsāka tālo un nezināmo moku ceļu. Otru «uzskatāmās aģitācijas» piemēru pieredzēju pēc dažiem gadiem, kad nepazīstami vīri pieprasīja tēvam atvērt kūti un no tās uz neatgriešanos izveda mūsu mīļo gotiņu Ventu un divus zirgus – Mildu un tās dēlu Maksi, nolaupot arī ori ar siena vezumu. Krievu varas «rīklē» jeb vienmēr badīgajā kolhozā izzuda arī citas vecāku krātās un pārmantotās lietas, ieskaitot arī vergu darbos pazaudēto veselību. Bet krievu ģenialitāti, varenību, spēku un humānismu slavinošās PSRS un LPSR himnas turpināja skanēt «par brīvu un varenu republiksaimi» aizvien skaļāk un lepnāk bez mazākās vainas sajūtas – garus, ilgus, mokošus padomju okupācijas gadus.

Adventa, Ziemassvētku un gadu mijas laikā kristīgu ļaužu tautas un to kultūras uzgavilēja gaismas atnākšanai, piedošanas cildenumam, skaistumam un dvēseles mieram. Uzposa mājas, sētas, pagastus, pilsētas un silti satikās savās ģimenēs. Jau teju četri gadi, kopš tā pati «miera un saticības nesēja» – Krievija – nebeidz nest postu un nāvi Ukrainas zemē, kas jau pieradusi pie lodēm, raķetēm, droniem, lādiņiem, šķembām un krievu naida, cietsirdības, cinisma, kas nežēlo ne sirmgalvjus, ne bērnus, ne ēkas, ne zemi, ne debesis. Šajā briesmīgajā, īsta sātana grēkā piedalās diktators Putins, visi viņa «dižās Krievijas» pakalpiņi, varas vīri, karavīri, skolotāji, mācītāji, cietumnieki, no citām valstīm iepirktie bendes. Ar dažādiem nekrietniem līdzekļiem, bet ar vienu mērķi – pilnīgi iznīcināt ukraiņus, viņu radīto un uzturēto valsti.

Tā, kā šodien tiek plosīta Ukraina, šķiet, skarbāk un baisāk vairs nevar būt. Gribas skaļi kliegt, aicināt cilvēkus atdarīt acis un ausis, atvērt sirdis, modināt sirdsapziņas. Tā ir Krievija un ne tikai Krievijas nodevīga atkāpšanās no Budapeštas 1994. gada memoranda par Ukrainas teritoriālo integritāti, valsts suverenitāti (neatkarību), robežu neaizskaramību apmaiņā pret Ukrainas atteikšanos no tās rīcībā esošajiem kodolieročiem. Memorands nozīmē vienošanos! Vienošanos, kas jāpilda visiem, kas vienošanos parakstīja! To ar saviem parakstiem apliecināja Ukraina, arī Krievija, ASV un Lielbritānija. Kā savu apņemšanos aizsargāt Ukrainas valsti pilda ASV ar prezidentu Trampu priekšgalā, kas tirgojas ar Krieviju, nevis pilda doto solījumu – neaiztikt Ukrainu!

Pēc memoranda parakstīšanas jau 2014. gadā Krievija ar militāru spēku anektēja Ukrainai piederošo Krimu, vēl pēc 8 gadiem uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, ar nelietīgu bravūru solot trijās dienās iesoļot šajā brīvību mīlošajā valstī kā uzvarētāji, kurus sagaidīs ar ziediem. Kur izčabēja lielvaru apstiprinātās drošības garantijas? Kāpēc nesaliedējās demokrātisko valstu, reliģisko un sabiedrisko organizāciju visaptveroša pretstāve? Būt jau bija, īpaši kara sākumā, bet nepietiekama! Vai tāds bija un joprojām ir naudas un citu materiālo labumu vilinājums, varbūt nevēlēšanās pazaudēt gadu gaitā jauki iesildītās bezrūpīgās dzīves komfortu? Droši vien tās ir arī bailes no «miermīlīgās» Krievijas draudiem.

Joprojām Krievijas agresija plašās ļaunuma metastāzēs paralizē pasauli, noārda prātus un atņem pretdarbošanās spējas. Neskaitāmās konferences, samiti, tikšanās «visaugstākajos līmeņos», ANO biklie aicinājumi uz mieru, ASV diktāts ukraiņiem vieš pilnīgi pretēju efektu – neticību, nodevības recidīvus, nolemtību un savstarpēju pretrunu padziļināšanos. Noziedznieku triumfs turpina «rullēt» – Krievijas sportisti iebīdās pasaules mēroga sporta un kultūras pasākumos, ekonomiskos un politiskos forumos, tūrisma apritē. Miera grāvēji tiek godāti, viņiem piedod un koķetē ar tiem, runā kā ar līdzvērtīgiem partneriem. Savukārt kara upuri tiek pazemoti, nicināti, izmantoti, ar viņiem apietas tā – it kā viņi nebūtu upuri, bet uzbrucēji. Vai no paša kara sākuma nebija un tagad nav skaidrs, kas ir kas?

Vai tepat mūsu valstī pēdējā laikā ir bijis kāds mēģinājums organizēt cilvēkus mītiņiem, stingras Ukrainas aizstāvēšanas pozīcijas paušanai? Nē, nē, 6. novembrī bija organizēts saiets Doma laukumā, bet ar kādu nolūku? Ukrainas aizstāvība vairs neeksistē? No kā mēs baidāmies, kāpēc valda tāds kūtrums? Var manīt pret agresoru vērsto aktivitāšu sabremzēšanos. Šī mīkstčaulība ik dienas dziļāk ieperinās mūsu ikdienā – ekonomikā, sadzīvē, izglītībā, demogrāfijā, arī politikā. Šķiet, ka itin dzīvs okupācijas gadu atstātais mantojums ar visām nelāgajām blaknēm. Ticot ukraiņu varonīgajai cīņas gribai un spējām, savas valsts mīlestībai, arī mieru un patiesību mīlošu pasaules tautu atbalstošai palīdzībai, gribas vēlēt ukraiņiem taisnīgu un ilgstošu mieru, lai spētu atjaunot savu skaisto, dižo un drosmīgo valsti. Pateicība un iedvesmojums lai sasniedz mūsu aizstāvjus ukraiņus arī ar šīm manām rindām:

Cik atdosim mēs šodien –

Tiks divkārt vairāk atņemts rīt;

Un mūsu bērniem atliks

Vien rokas noplātīt.

Cik neatdosim šodien,

Tiks divtik vairāk sakrāts rīt;

Un mūsu bērni iespēs

Vēl vairāk padarīt.

Ar cieņu –

«Ogres Vēstis Visiem» lasītājs Alberts Kreņevskis