Sagaidot Lielo dienu

Esam aizvadījuši Pūpolsvētdienu, kas ievada Lieldienu svinēšanas laikā. Šajā dienā ģimenes locekļi tiek simboliski nopērti ar pūpoliem, skandējot vārdus, ko teikuši mūsu senči: «Veselība iekšā, slimība ārā!» Dažkārt kāds pakacina, piebilstot: «Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars.» Tiek uzskatīts, ka Pūpolsvētdienā teiktajiem vārdiem piemīt īpaša nozīme, ja tie sacīti no sirds.

Labs saimnieks un gādīga saimniece Lieldienu rītā ar pūpolzaru maigi iepliķēja lopiņus – zirgus, govis, cūkas. Mūsu senči uzskatīja, ka pēc tāda rituāla mājlopi un mājkustoņi vasarā mierīgi ganīsies un neskraidīs apkārt.

Savukārt kristiešiem Pūpolsvētdiena iezīmē Klusās nedēļas sākumu – simboliskās pēdējās septiņas Jēzus dzīves dienas. Tai seko Lielā piektdiena un Klusā sestdiena. Un svētdienā ir klāt pirmās Lieldienas.

Kristiešiem Lielās jeb Zaļās ceturtdienas vakars saistās ar Svēto vakarēdienu, kad Jēzus tika nodots. Latviešu folklorā šī diena paredzēta, lai cītīgi uzkoptu māju – tad visu gadu būšot tīrība un kārtība. Ja Zaļajā ceturtdienā izcep maizi, tad tā nepelē. Latvieši šajā dienā mēģinājuši noskaidrot, kāds būs pavasaris un vasara. Piemēram, ja uz jumta uzlikta ola nesasalst, tad gaidāma laba vasara. Toties ja Zaļās ceturtdienas naktī salst, tad līdz Jāņiem vēl var būt 40 naktis ar salnām.

Kristīgajā ticībā Lielajā piektdienā Kristus tika sists krustā. Latvieši ticēja, ka Lielajā piektdienā agri no rīta vai vēlu vakarā jāiet uz upi mazgāties tekošā ūdenī – tad izzūd visas kaites. Lielajā piektdienā nedrīkst žāvēt veļu, citādi tajā gadā kāds piederīgais miršot. Un šī diena esot burvju un raganu diena, kad nedrīkst iet ciemos.

Klusajā sestdienā kristieši dzīvo mierpilni, gaidot Jēzus augšāmcelšanās svētkus. Nekādu strīdu, nekādu kašķu, nekādas jautrības! Toties Latgalē olas vārīja tieši Klusajā sestdienā, jo uzskatīja, ka par olām esot pārvērtušies akmeņi, kas mesti pestītājam. Nav zināms, vai Latgalē vai arī citviet Latvijā, bijis ticējums, ka Klusajā sestdienā vārītas olas nodrošinot labu saprašanos ģimenē un starp kaimiņiem. Šajā dienā var iet uz baznīcu maizi svētīt.

Vietējais zaķis un olas

Jautājums par to, kāpēc Lieldienu simbols ir zaķis un olas, šķiet, ir mūžīgs. Īsā atbilde – jau izsenis zaķis simbolizējis auglību, ola – auglību un jaunu dzīvi. Daudzām tautām ola bijusi pavasara atnākšanas rituālu simbols. Par Lieldienu zaķi un tā nestajām olām radīti daudz stāstu, pasaku un citu literāru darbu. Vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte itin kā esot aizsācis olu slēpšanas un meklēšanas tradīciju, izdabādams saviem bērniem.

Savukārt mēs pievērsīsimies pašmāju literātiem un latviešu zaķim. Ernests Birznieks-Upītis ir sarakstījis Lieldienu pasaku «Par zaķiem, olām un šūpotnēm», un tā iesākas ar vārdiem: «Kad Dieviņš bij radījis paradīzes dārza zaķus, viņš teica: «Skraidat pa pasauli, lēkājat un darat ko gribat, tikai pa lieldienām, kad kārkliem parādās pūpoli, sagādājiet cilvēku bērniem olas!»» Zaķi iekūlās dažnedažādos piedzīvojumos, līdz beidzot atcerējās, ka «tuvojas lieldienas, ka jānes cilvēku bērniem olas. Bet kur ņemt olas, ja zaķi paši neprata dēt? Parasto mazo meža putnu oliņas bij ļoti sīciņas, bet pīles vēl nebij atlaidušās, un vārnas un kraukļi, pūces un vanagi dēja savās ligzdās augstu kokos, tur zaķi nevarēja piekļūt». Domāja, kamēr izdomāja, kur ņemt olas. No vistām. Tām visvienkāršāk piekļūt. Izrādās, ka tieši latvju zaķiem iešāvies prātā krāsot olas, lai tās būtu glītākas. Krāsas pirktas no paunu žīda, kas gājis pa ceļu. Lieldienu naktī visi zaķi sanāca atkal kopā, paņēma savus grozus ar krāsainajām olām, un katrs devās uz savu pusi iznēsāt olas. Katrs steidzās uz tām mājām, kur bija baudījis kādu labumu: vai nu dārzā noplūcis

kādu kāpostlapu, vai ganījies āboliņā, vai slēpies rudzu laukā.

Kas ir putnu dzīšana?

Latviešiem ir raksturīga vēl kāda savdabīga un sena Lieldienu ieraža – putnu dzīšana. Tautas tradīcijā putni nozīmēja ļaunumu un slimības, ļaunos garus, raganas. Aizdzenot tos visus, cilvēki cerēja pasargāt lopus un sējumus, aizraidīt tālāk no mājām plēsīgos zvērus. Simboliskā putnu dzīšana notikusi arī tālab, lai putni neizēstu sējumu sēklas.

Putnu dzīšanas paražu 1893. gadā un 1895. gadā Užavas jūrmalā un Ventspils apkārtnē uzrakstījis Auziņu Kārlis. Kā notikusi putnu dzīšana? Ielūkosimies izdevuma «Universitas» Nr. 4 (20.03.1940): «Putnu dzīšanu, piedaloties lielam ļaužu pulkam, it īpaši meitām, izdarījuši pirmajās Lieldienās, agrā rītā pirms saules lēkta. Ļaudis parasti no vairākām mājām salasījušies uz kādu augstu kalnu mežā. Katrs dzinējs nesis sev līdz 1–2 pēdas garu šautru, jau pirms svētkiem uztaisītu un visādi izrakstītu. Ejot dziedājuši:

Nākat, putnu dzinējiņi,

Pa krūmiņu krūmiņiem;

Aizdzeniet sīkus putnus,

Pa zariņu zariņiem.

Sastopoties diviem dzinēju bariem, parasti notikusi arī apdziedāšanās. Nonākuši kalnā, visi svieduši šautras lejā, kliegdami: «Tiš mežā, prom mežā, no mājām ārā!» Pēc tam dziedājuši un dejojuši dūdu pavadījumā un vēlāk atgriezušies mājup dziedādami:

Mēs putniņus nodzinuši, līgo, līgo!

Šķīsta mūsu lopu taka, līgo, līgo!

Lai Dievs dod šķīstam būt, līgo, līgo! u.t.t.

Ceļā uz mājām putnu dzinēji lauzuši pūpola zarus, ar ko mājās palikušos bērnus un vecos kūluši, saukdami: «Putni mežā, gaiļi mājās!»

Šo putnu dzīšanas tradīciju apliecina arī mūsu vēstures materiāli, gan pavisam citā sakarībā, un proti: 1584. gadā visā tagadējā Latvijā notika

lielas raganu prāvas. Trīs mēnešu laikā sadedzināja 12 cilvēkus. Ko tad īsti sadedzinātiem inkriminēja? Pārdošanos velnam, pulcēšanos Lieldienu rītā uz sapulcēšanās vietu augstu kalnā lidojot; tur viņiem savs bundzinieks, stabulnieks; lidojumus, lai kaitētu lopiem un cilvēkiem u.t.t.

Putnu dzīšanai bija simboliska nozīme, proti, atsvabināties no visa tumšā un ļaunā. Tāpat kā saule pārspēja tumsu – garo nakti, tāpat cilvēkam vajadzēja pārspēt visas ļaunās vēlmes un iegribas. Vēlāk gan šī pirmatnējā nozīme tika aizmirsta un šo izdarību izskaidroja dažādi. Tā augšā minētam tautas gara mantu krājējam Auziņu Kārlim teicēja paskaidrojusi, ka putni nozīmējot laumas un raganas, un putni dzīti tādēļ, lai lopi nesprāgtu un meža suņi (vilki) nenāktu mājās un nekaitētu. Daži atkal putnu dzīšanu ved sakarā ar vanagu, vārnu un citu kaitīgu putnu aizdzīšanu no mājām, lai aizsargātu māju putnus.»

Lieldienu ticējumi

• Cik dienu ar rasu būs pirms Lieldienām – tikpat daudz būs arī salnu pēc tam.

• Ja Lieldienās ir lietus – tas līs katrā svētdienā līdz pat Vasarsvētkiem.

• Ja Lieldienās līst – būs ražīga vasara.

• Kad pāriet Lieldienas, tad sākas silts laiks.

• Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam – būs lietaina vasara.

• Šūpošanās nodrošina veselību, labklājību cilvēkiem, bet lopiem aizsardzību pret ļauniem gariem, kā arī kukaiņiem vasarā.

• Ja Lieldienu rītā saule uzlēks spodra – būs karsta vasara.

• Lieldienas rītā nedrīkst istabā uguni kurt, lai pērkons neiespertu.

• Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

• Kas olu ēd bez sāls, tas visu vasaru melos.

• Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.

• Lieldienās jāvāra olas, lai augtu tikpat apaļi kā olas.

• Lieldienās olas tiek nestas uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.

• Kurš Lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru neaizgulēsies.

• Lieldienās jāsitas ar olām – kuram stiprākā ola, tas būs ilgākais dzīvotājs.

KO RAKSTĪJA VIETĒJĀ PRESĒ

Ogres bērni Lieldienas jau sagaidījuši

Pag. svētdienas vakarā 50 Ogres bērni pulcējās Brīvības ielā «Bērnu stūrītī», kur Bērnu draugu biedrības valde tiem rīkoja Lieldienu sagaidīšanu. Ar priekšnesumiem uzstājās vakara apmeklētāji — bērni. Jautri mazie apsveica «zaķu māti», kas ieradās ar autovezumu, pilnu dāvanām.

«Ogres Ziņas», 1938.

Lieldienās

(..) Kristus ir augšāmcēlies! To līgsmē uztver atmodas pārņemtais gars un tic tam, un neprasa vairs, kā tas var būt. Ticēt tik viegli un labi. Jo viss ceļas augšā, arī tu pats celies no ziemas paguruma un vienaldzības. Tā ir tīrā, garīgā un dievišķā ticība, kas, nebūdama pārliecināta ar acu skatu, ar ausij dzirdamu skaņu, ar rokām taustāmu sajūtu, tic brīnumam, lielam un varenam. Gars tic, — tagad, pavasarī, vairāk, kā jebkad, tic, jo pavasars pilns augšāmcelšanās brīnuma.

CIK labi ir ticēt! Tā ir Lieldiena, — ticības uzvara par ledus salto neticību! Un to spēj katrs, kas ļaujas atmodai un pavasarim. Klausies, un

dzirdi, ko saka tavs pacilātais un aizrautais debesu zilgmē gars: tas apliecina ticību.

Lieldienās lai mums visiem atskan aicinājums, kas pirms gadu simtiem svētā zemē atskanējis: «Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību!»

(..) Lai Lieldienu godības vēsts mūs visus iededzina ticībā un atraisa mūs

gaismā un skaidrībā veidotiem darbiem un dzīvei mūsu dārgajā tēvu zemē Latvijā!

«Ogres Ziņas», 1938.

Kā radušies svētki?

Lieldienas radušās no senēbreju pashas vai pesahsvētkiem. Svinēja tos pirmajā pilna mēness naktī pēc pavasara saulgriežiem, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Senie ēbreji iedomājās, ka šajā naktī klīst ļauni gari. Lai pasargātos no tiem, viņi upurēja jērus un ar to asinīm aptraipīja logu palodas un durvju stenderes. Upurētā jēra gaļu apēda, bet pārpalikumu un kaulus pret rītu sadedzināja.

Pavasara svētkus svinēja arī citas tautas. Kristietības rašanās laikā šo svētku svinēšanā nebija vienotības. Palestīnā tos svinēja pirmajā pilna mēness fāzē pēc pavasara saulgriežiem neatkarīgi no nedēļas dienas, bet Romā – pirmajā svētdienā pēc pilna mēness.

Ar to radās nesaprašanās un juceklis. Pavasara svētku kults saistīts ar gavēšanu. Iznāca tā, ka citi vēl gavēja, bet citi ēda gaļu, dzēra un līksmoja. Tikai mūsu ēras 325. gadā Nīkajas koncils noteica, ka pasha (pavasara svētki) svinami pirmajā pavasara svētdienā pēc pilna mēness vai arī nedēļu vēlāk, ja pirmā pilna mēness fāze pēc pavasara sākuma iekrīt tieši svētdienā. Tā radās svētki, ko atsevišķi ļaudis mūsu zemē vēl tagad svin kā lieldienas.

«Padomju Ceļš (Ogre)», 1958.

Gavēņi un to reakcionārā būtība

Kristiešu reliģijā gavēņi ieņem ievērojamu vietu. Mācītāji sludina, ka tie esot ieviesti cilvēku dvēseļu pestīšanas labā un mistiskā Kristus dzīves atcerei.

(..) Viens no tādiem gavēņiem ir lielais gavēnis (pirms lieldienām), kas ilgst veselas septiņas nedēļas. Šinī laikā organizētajiem dievkalpojumiem jārada iespējami lielāks iespaids uz cilvēka domāšanu. Ar gavēņu palīdzību «dvēseļu gani» cenšas valdīt pār cilvēku prātu ne vien baznīcā, bet arī ārpus tās. Tāpēc tie pieprasa, lai ticīgie lielā gavēņa laikā atturētos no laicīga satura izpriecām. To pamato ar bībeles leģendām un nostāstiem.

Īstenībā gavēņi radušies pirms kristīgās reliģijas izcelšanās, un šī paraduma saknes meklējamas tālā pagātnē. Gavējuši arī pirmatnējie cilvēki, taču ne ticības, bet bada spiesti, jo bija gadalaiki, kad aptrūka ēdamā. Ar laiku gavēnis zaudēja savu sākotnējo nozīmi, tam piedēvēja reliģiozu nokrāsu un sāka iztulkot kā dieviem patīkamu lietu. Tas palīdzēja arī attaisnot trūkumu un badu, jo, lūk, pats dievs vēlas, lai cilvēki kādu laiku gavētu, atturētos no ēšanas.

Atrodoties daudzus gadus katoļu garīdzniecības vidū, es pārliecinājos, ka daudzi no baznīckungiem, prasīdami ticīgajiem ievērot gavēni, paši to nedarīja. 1952. gadā, apkalpojot Stoļerovas baznīckungu Izidoru Broku, mēs bieži gavēņa dienās pie pusdienu galda lietojām gaļas ēdienus. Līdzīgi rīkojās arī Rudzētu draudzes mācītājs Jedušs, bijušais Jelgavas baznīcas dekāns L. Kundziņš un citi.

«Padomju Ceļš (Ogre)», 1962.

Lieldienas izsūtīto barakā

Jānis Liepiņš

1949. g. Asinā

Šorīt kāds saules stars gaišāk caur barakas logu

Rotājas sienā virs slimās māmuļas galvas,

Un šīs saules stars izdala balvas,

Lai mēs noliktu sāpju un neziņas mocošo slogu.

Lieldienas!

Mirdzumā raugoties, māte atceras rītus

Vecajā mājā klusumā gaišus un maigus.

Vectēvam asara norit pār vaigu –

Tāds kā svētdienas spožums dvēseli vītu.

Lieldienas!

Zēns stāsta par mājām, strauti kur palo,

Saulē mīlīgais pūpolzars pūko.

Viņš lāci ielicis šūpolēs šūpo

Zem nāras dēļiem un priecīgi čalo:

Lieldienas!

Ārā ziemeļa skarbajos vējos

Neplaukst te glāstošs un sidrabots pūpolzars.

Šorīt tik saulē izspurdz kā putnu bars

Meitenes gaišas smieklos un saucienos spējos:

Lieldienas!

Varbūt tās atceras šūpoles kaut kur Latvijas bērzos,

Galotnēm pāri kas gavilēs laidās,

Varbūt dzimtenes sapnī un gaidās

Šūpo sauli un cerības sirdīs?

Lieldienas!

«Padomju Ceļš (Ogre)», 1989.

Vai svinēsim Lieldienas?

Līdz šim jau nekāda lielā svinēšana gan nebija iznākusi, bet nu tauta ir sarosījusies, atraisījusies un uzplaukusi – svinējām Jāņus, Ziemassvētkus un nu svinēsim arī Lieldienas. 26. martā, kad katrs būs nodevis savu balsi par vienu vai otru PSRS tautas deputāta kandidātu, pulksten 4 pie Ogres Vēstures un mākslas muzeja tiks gaidīti visi, kuri Lieldienās negrib mājās palikt vieni. Ja izpildīsiet vienīgo noteikumu – ieradīsieties vismaz ar vienu krāsotu olu, tad kļūsiet par jauku svētku līdzdalībniekiem.

«Padomju Ceļš (Ogre)», 1989.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024