«Pirmā pasaules kara laikā Ikšķiles apkārtnē norisinājās vērienīgas kaujas starp Krievijas un Vācijas armijām. Mūsdienās visspilgtākās liecības par šiem notikumiem ir kritušo karavīru kapsētas – Ikšķiles apkārtnē kopumā septiņas. Vācijas armijas «Lejastīnūžu» kritušo karavīru kapsēta, pie kuras izbūvēts uzbērums, atrodas ceļa malā, aptuveni 400 metru attālumā no Tīnūžu muižas. Tur apglabāti gan latviešu, gan Vācijas armijas karavīri,» stāsta Kaspars Špēlis un norāda, ka šī vieta ir iekļauta Tīnūžu muzeja brīvdabas ekskursiju maršrutos, kuros piedalās skolēni, jaunsargi, karavīri vai ģimenes, kurām kāds radinieks ir kritis Pirmajā pasaules karā.

«Šādu, bet mazāku uzbērumu varēja veidot kādā no kapsētas malām, kur tas mazāk izceltos un neaizsegtu kapsētas elementus,» viņš piebilst, norādot, ka nekad nav bijusi nepieciešamība iebraukt kapsētā ar kravas mašīnām vai vieglo autotransportu. Kapsētas informatīvais stends pašlaik ir apbērts ar granti, un nav saprotams, kā to turpmāk iespējams lietot. Uzbēruma «nobrauktuve» ir ļoti slīpa un atduras gandrīz pie kapsētas metāla vārtiem. Nereti kāds šos vārtus atstāj puspavērtus. Vieta nav apgaismota un tiek apmeklēta arī rudens un ziemas mēnešos, kad šāds slīpums, pēc Špēļa teiktā, varētu izrādīties bīstams.

Attieksmē atspoguļojas cieņa

Viņš skaidro, ka no seniem laikiem karavīru apbedīšanas vietas ir bijušas īpaši izceltas un redzamas, simbolizējot karavīra pašaizliedzību sabiedrības un savas zemes labā. Šīs vietas ir bijušas atgādinājums par kritušajiem, kuru piemiņa augsti novērtēta. Lai gan laiki mainās, daudzas tradīcijas, kas saistītas ar karavīru piemiņu, joprojām ir dzīvas un atspoguļojas kapsētu dizainā un simbolikā.

«Mums tās ir nozīmīgas, jo tās ir saistītas ar mūsu tautas cīņām un tās vietu pasaules vēsturē. Latviešu vienības Tīnūžu muižas apkārtnē cīnījās ar lielu varonību, gūstot nozīmīgus panākumus, bet ciešot arī smagus zaudējumus. Pirms pāris gadiem mums izdevās apkopot datus par aptuveni 2000 kritušajiem, ievainotajiem un bez vēsts pazudušajiem latviešu karavīriem, kuri piedalījās šajās kaujās. Lai gan daudzi no viņiem joprojām ir bezvēsts pazuduši, mēs turpinām meklēt informāciju, apkopojam datus un veidojam jaunus projektus,» stāsta Kaspars Špēlis, uzsverot, ka tas ir valsts prestiža jautājums, kas atspoguļojas attieksmē pret šādām vietām.

Krusti ar uzrakstu «Nezināmi krievi»

Vācijas armijas kritušo karavīru kapsēta «Lejastīnūži» tika izveidota 1917. gada septembra sākumā pie 2. Latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības līnijas, kur notika kaujas pie Mazās Juglas upes. Pasaules vēsturē šis notikums saistīts ar Rīgas operāciju, kas tiek uzskatīta par vienu no komplicētākajām militārajām operācijām, kas lika pamatus modernās karadarbības principiem. Pie Tīnūžu muižas atradās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka pozīcijas. Kapsētu izveidoja Vācijas armijas karavīri, kuri šeit apglabāja ne tikai savus kritušos, bet arī latviešu karavīrus. Vienīgā atšķirība bija tā, ka latviešu karavīrus apglabāja četros masu kapos kapsētas stūros, kur uzstādīja krustus ar uzrakstu vācu valodā «Nezināmi krievi». 

«Esam noskaidrojuši, ka šeit, visticamāk, apglabāti latviešu strēlnieki no 1. rotas, kuri veica durkļu triecienu pretiniekam, kurš bija ieņēmis svarīgu ceļa krustojumu pie Tīnūžu muižas. Vairums 1. un 2. rotas strēlnieku sarakstos ir reģistrēti kā «bezvēsts pazuduši». Praktiski tās bija kaujās iznīcinātas vienības. 2017. gadā noslēdzām vairāku gadu darbu, kura rezultātā tika sakoptas un atjaunotas visas apkārtnes kritušo karavīru kapsētas, un pie tām ir pat uzstādīti informatīvie stendi. Tomēr visgrūtākais ir nodrošināt šo vietu sistemātisku uzturēšanu, un tas iespējams, pateicoties pašvaldības darbiniekiem un brīvprātīgajiem,» viņš turpina.

Citviet kapsētas īpaši sargā

Pirmais pasaules karš atstāja dziļas rētas Eiropas ainavā un sabiedrībā. Miljoniem kritušo karavīru piemiņai ir veltīta vērienīga kultūras un izglītības infrastruktūra. Izveidojušās spēcīgas tradīcijas, kurās aktīvi tiek iesaistīti jaunieši. Sabiedrība ar kultūras mantojuma palīdzību veido saikni ar pagātni. Kā skaidro Kaspars, godinot mūsu kritušos karavīrus, mēs novērtējam šo lielo zaudējumu nozīmi un ieguvumus. Šīs vietas veicina arī pilsoniskās sabiedrības attīstību, piemēram, veicinot atbildības sajūtu un piederības apziņu.

Uz jautājumu, kāda prakse saistībā ar kritušo karavīru kapsētām tiek ievērota citviet pasaulē, Kaspars Špēlis atbild, skaidrojot, ka Francijā ir ļoti stingri likumi, kas aizsargā kritušo karavīru kapsētas. Jebkādas izmaiņas šādās vietās ir jāsaskaņo ar valsts kompetentajām iestādēm, tostarp muzejiem: «Grūti iedomāties, ka Francijā varētu rasties tādas situācijas, kādas mēs varam pieredzēt daudzviet Latvijā. Vācijā ir izveidota īpaša organizācija, kas rūpējas par kritušo karavīru kapsētām visā pasaulē. Šī organizācija sadarbojas ar vietējām iestādēm, lai nodrošinātu kapsētu uzturēšanu.»

Kopumā sabiedrības attīstības līmeni var novērtēt pēc tā, kā tā rūpējas par savu kultūras mantojumu un cik mērķtiecīgi attīsta savu kultūras infrastruktūru. Kritušo karavīru kapsētas ir tikai viens no piemēriem, kas to ilustrē, sarunas noslēgumā secina kultūras mantojuma centra «Tīnūžu muiža» vadītājs.