Limbažniece Astra Tomsone novadniekiem zināma kā sabiedriski aktīvs cilvēks – viņa fotografē, glezno un raksta dzeju. Vecajos laikos pagājušajā gadsimtā Astra rūpējusies par sabiedrisko kārtību un likumību bijušajā Limbažu rajonā, plecu pie pleca ar zivju aizsardzības inspektoriem cīnījusies pret maluzvejniecību, aicinot saudzēt dzimtās puses zivju resursus. Nesen izdotajā krājumā “Limbažu Lielezera zivju receptes” rodams viņas visgardākās pildītās zivs aizraujošais pagatavošanas stāsts.

Savulaik Doles zemnieki, klaušu kārtā pārbaroti ar vietējiem lašiem, esot skaļi protestējuši pret kungu “patvaļu” – viņus ēdinot tikai ar lašiem, kas jau murgainos sapņos rādījušies. Mūsdienās mēs varam sapņot, cik gribam, bet īsts Baltijas lasis azaida galdā jau kļuvis par retu delikatesi, un zvejnieki lielākoties tur noslēpumā, ja tāds lomā gadījies. Kā tas nākas, ka esam pārēdināti ar skandināvu akvakultūras lolojumiem, bet pašu lasis ir tik rets viesis mūsmājās?

“Nav otra tik garšīga uzkožamā kā mazsālīts lasis...” Tā rakstīts “Grāmatā par garšīgu un veselīgu uzturu” (Rīga, 1953), un arī citos rakstu avotos mēs rodam daudz cildinājumu jūras zivij ar sārto gaļu.

Pārfrāzējot pasaules literatūras klasiku, godīgi jāteic – nav Baltijas jūrā skumjāka stāsta par mencas stāstu. Cik paši esam pie tā vainīgi, cik globālā sasilšana un jūrā mītošie parazīti, to centīsimies noskaidrot, taču viens ir skaidrs – mencu krājumi ir galēji kritiskā stāvoklī, un tā nu gan ir zivs, kas mums īpaši jāsaudzē.