Pārlapojam vecas avīzes un ieskatāmies ne tik senās vēstīs par to, kādi Ogrē un tās apkaimē pastrādātie noziegumi bijuši aprakstīšanas vērti dažādos laikos un ir aktuāli mūsdienās. Gandrīz jāizsaucas: «O tempora, o mores!» Latviski sakot: «Ak, laiki, ak, tikumi!» Par dažiem presē publiskotajiem likumpārkāpumiem tagad varam uzjautrināties, par citiem pasmīnēt, bet kāds no tiem skaudri atgādina par politisko kontekstu.

Rudens lapkritis sācies. Kļavas, oši, bērzi, liepas, lazdas, ozoli… visi steidz ieziemoties. Atpūsties. Mūsu zemē tā no seniem laikiem ir. Ražas novākšana, klēšu, pagrabu piepildīšana un kluso ziemas vakaru laiks, kad var pārdomāt paveikto, izsijāt graudus no pelavām un apdomāt, kas paveikts sevis un citu labā. Ļoti liela svētība ir iespējama tādā apdomāšanā, jo arī doma (un pat varbūt vispirms tā) var kļūt par nozīmīgu vides sakopšanas vērtību.

Kā Arhimēda likums ļauj smagiem metāla kuģiem peldēt pa jūrām, tieši tikpat likumīgi darbojas učuku vaimanas, ka tādas izlaiduma klases, kāda ir šogad, nav bijis nekad. Un viņiem pilnīga taisnība: otras tādas nav, nav gan… Manējie nebija izņēmums, gluži otrādi, kaut audzēkņu skaita ziņā klase bija neliela, brīžam šķita, ka rakaru divreiz vairāk. Jo klases laiku un telpu piepildīja personības. Ja tagad sāktu uzskaitīt, ar kādiem talantiem kurš bija apveltīts, tas būtu pagalam neiespējami un netaisnīgi, jo pēc tik daudz gadiem noteikti kādu piemirstu… Bet tas gan tiesa, ka rajona un republikas olimpiādēs viņi tapa par vairākkārtējiem laureātiem.

Kad 2018. gadā viesojos Latgales zvejnieku ciemā Īdeņā, nodēvēju to par tūristu paradīzi Latgales nekurienē. Šoruden tur iegriezos vēlreiz un joprojām uzskatu šo vietu par paradīzi, taču par nekurieni gan vairs nedēvētu. Nezinu, vai visi ceļi ved uz Īdeņu, tomēr to ir daudz. Ne tikai Latvijā, bet arī no malu malām pasaulē: Japānas, Maltas, Singapūras, Jamaikas, Bolīvijas, Katalonijas... Jāprot ieraudzīt katras vietas burvību, lai novērtētu, cik skaisti ir Latvijas novadi.