Ko rakstīja priesteris Indriķis un citi

Nopietnākais skaidrojums par Lielvārdes nosaukuma izcelsmi saistās ar katoļu draudzes priestera Latviešu Indriķa (Henrika) sarakstīto Livonijas hroniku latīņu valodā par notikumiem Livonijā no 1184. līdz 1227. gadam. Pateicoties viņam, uzzinām, ka jau 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā lietots vārds «Lenewarde». Tiek pieļauts, ka lībieši, kas toreiz apdzīvoja tagadējo Lielvārdes teritoriju, izmantoja vārdu, kas tuvs Indriķa saklausītajam un vēlāk hronikā ierakstītajam. Zināms, ka Indriķis labi pratis līvu un letu jeb, kā tagad teiktu, latgaļu valodu, un, ja vien viņš pareizi sadzirdējis, tad lībiešiem vārds «lin» nozīmējis – nocietinājums, pils, bet «vart» – apslēpt, paslēpt. Nosaukums «Lenewarde», kas parādās hronikā, tiek uzskatīts par senāko rakstisko liecību par Lielvārdi.

Arī laikraksts «Dzimtenes Ziņas», atreferējot armijas ziņojumus, 1916. gadā vēsta par krievu karaspēka nodaļām, kas «pie Lenewardas (seemeļ-reetrumos no Jaunjelgawas) mehginaja pahrzeltees pahr Daugawu».

Vācbaltiešu žurnāls «Baltiešu Mēnešraksts» (no 1932. gada tā nosaukums bija «Baltische Monatshefte») publikācijās izmanto Lenevardas nosaukumu. Piemēram, valodnieks, etnogrāfs, senvēstures pētnieks Augusts Bīlenšteins lietojis šo vietas nosaukumu 1874. gadā.

Lenevardenas nosaukums drukātos izdevumos izskanējis jau 1851. gadā.

1975. gadā žurnāla «Krājējs» publikācijā «Senais pasta ceļš gar Daugavu līdz Koknesei» vēstīts par apdzīvotām vietām – apmetnēm, kas minētas senrakstos. Starp tām – arī Lielvārde (Lennewarden, arī Lenewarde).

Vikingu pēdojums

Tas nav vienīgais pavediens. Kādā Zviedrijā izdotā grāmatā par vikingiem uz kartes ir vārds «Leeuwarden » ar paskaidrojumu, ka tur atrodas pilsēta ar jauniem nocietinājumiem. Pamatojoties uz to, mūsu pusē tiek izteikts minējums, ka Lielvārdei nosaukumu devuši vikingi, kuri šajā teritorijā veidojuši apmetni. Vai tā bija?

Starp citu, ne tikai laikraksts «Rigasche Zeitung», bet arī citi 20. gadsimta sākuma preses izdevumi raksta par Lievardenas pilsētu (Leeuwarden), iekavās norādot, ka tā atrodas Holandē. Atgriežoties senākā pagātnē, šī teritorija arī bija vikingiem aizsniedzama un apmeklēta. Interesanti, kura Lievardena ir bijusi pirmā un īstākā – nīderlandiešu vai mūsējā?

Visticamāk, Lielvārdes vārds tiešām radies jau vikingu laikos no skandināvu vārda «warde», kas nozīmējis piestātne, krāvums vai krauja ar ugunskuru (tagad šīs funkcijas pilda bāka), kaut gan, lasot tālāk, uzzināsiet, ka dots vēl cits skaidrojums.

Un Daugavas krasts, kur kuģotājiem domātā signāluguns dega, bija tā vieta, kur ļaudīm pulcēties un paslēpties, lai aizsāktu vietas un savas kopienas stāstu.

Šķēpi tiek lauzti arī mūsdienās

Par emocionālu varētu dēvēt skaidrojumu, kas Lielvārdes nosaukumu saista ar vārdu salikumu «liels vārds» – nozīmīga ietekme. Jā, tas būtu skaisti, emocionāli pievilcīgi un aizkustinoši – šāda interpretācija rada cēlu un patriotisku noskaņu, it kā vietas nosaukums pats sevī glabātu kādu nozīmīgu vēstījumu. Taču šāda skaidrojuma pamatā ir vien skaniska līdzība, nevis lingvistiski vai vēsturiski pamatots izskaidrojums.

Lai arī šāds skaidrojums var kalpot kā iedvesmas avots literatūrā, tas drīzāk būtu uzskatāms par tautas etimoloģiju – mēģinājumu izskaidrot vārda izcelsmi, balstoties uz mūsdienu valodas formām un nozīmēm, kas nereti noved pie neprecīziem vai pat maldinošiem secinājumiem. Tādēļ, lai gan emocionāli pievilcīgs, šāds skaidrojums nav uzskatāms par pareizu vietvārda izcelsmes interpretāciju.

Raugiet nu, kā par to šķēpus lauzuši pašmāju un citzemju latvieši.

Benāra Lielmeža laikrakstā «Latvija Amerikā» Atmodas laikā izteikusi versiju: «Vēsturnieku secinājums – tā ir viena no senākajām baltu cilšu apmetnēm Daugavas krastā. Iespējams, ka šai kopienai bijis «liels vārds», un ir pamats domāt, ka no šejienes arī cēlies Lielvārdes nosaukums.» Toties Austrālijā dzīvojošais Jānis Bumbērs avīzē «Brīvā Latvija»

iebilst: «Uzmanīgi pārlasot B. Lielmežas saistošo rakstu «Pilis Lielvārdē», gribot negribot radās pārdomas par senvārda – «Lielvārde» īsteno izcelsmi un nozīmi. Pati Lielvārde ar tās agrākajām pilīm ir pagātnes miglā tīta. Nekur nav arī gadījies lasīt, kā senie lībieši dēvējuši savu nocietināto koka pili ar apmetni pirms vācu krustnešu iebrukuma 13. gadsimta sākumā, kad to nopostīja un vācu feodāļi uzcēla paši savu varenu nocietinājumu – akmens celtni – Lielvārdes pili. Līdz mūsdienām pils nav saglabājusies. 17. gadsimtā šo diženo cietoksni uzspridzināja. To gan nevar teikt par pašu nosaukumu, kas, cik noprotams, ir saglabājis izrunu no vārda rašanās laikiem. Tautas skanējumā vārda salikteņa otrais balsiens ir ar stiepto intonāciju (skat. J. Endzelīns, Darbu Izlase IV, 1, 59. lpp.). Turpretim «vārds» satur krītošo intonāciju.

Tādā secībā varētu atmest it kā tautas etimoloģijā iedomāto versiju par kādu iespējamu «lielu vārdu». Tā vien šķiet, ka šai pieņēmumā iezīmējas romantisma izpausme. Manuprāt, atslēgu Lielvārdes nosaukumam var meklēt senpils varenajos akmens mūros un atrast šā vārda līdzību viduslejasvācu – šo ēku būvētāju – valodas vārdā «warde» – sardzes tornis, senskandināvu «warda» – akmens sardzes tornis. Tādā gadījumā vārda pirmo daļu «liel-» varētu attiecināt uz pils torņu diženumu.»