Apņemšanās būtiski samazināt fosilās enerģijas īpatsvaru Latvijas transporta sektorā no 2030. gada var izrādīties neizpildāms politisku vēlmju domāšanas piemērs, kas praksē nav izpildāms. Nedz valstij, nedz pašvaldībām, nedz arī privātpersonām nav tik daudz naudas, lai strauji nomainītu autoparku. Un nav arī motivācijas to darīt, jo iekšdedzes dzinējs joprojām ir izcilākā plaši pieejamā pārvietošanās tehnoloģija. Savukārt dīzeļdegviela – lētākais transporta enerģijas avots.

Elektroauto popularitāte Eiropā kļūst arvien lielāka, un līdz ar šo spēkratu skaita pieaugumu arvien nozīmīgāks kļūst jautājums par uzlādes infrastruktūru. Arī Latvijā publisko uzlādes staciju tīkls pēdējos gados pakāpeniski paplašinās, jo iespēja uzlādēt savu elektromobili ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē elektroauto izplatību.

Dīzelis ir galvenā degviela, kas darbina ekonomiku – piegāžu busiņus, pasažieru autobusus, kravas mašīnas, traktorus, lielu daļu vieglā transporta. Latvija ir viena no lielākajām biodīzeļdegvielas ražotājām pasaulē. Ventspilī mums ir rūpnīca «Bio-Venta», kuras jauda ir 100 000 tonnu gadā, un šogad to paredzēts dubultot. Varētu šķist, ka Persijas līča valstu militāro un naftas ieguves sarežģījumu laikā pašu audzētā un ražotā degviela varētu sniegt būtisku atspaidu Latvijas valstij. Sargāt mūs no pārmērīgām cenu svārstībām. Taču nekā. 

Vides aizsardzība un klimata pārmaiņas jau labu laiku ir viens no aktuālākajiem jautājumiem pasaulē. Zinātnieki brīdina par globālu temperatūras pieaugumu, dažāda rakstura vides piesārņojumu, arvien biežākām un neparedzamākām laikapstākļu svārstībām, kā arī postošu dabas stihiju rašanās riskiem. Minētie faktori liek meklēt atbildes uz jautājumu – kādas un cik nopietnas pārmaiņas gaidāmas nākotnē, un ko cilvēce var darīt, lai mazinātu savu negatīvo ietekmi uz planētu? Skaidro akadēmiķis Ivars Kalviņš.