Ļaušanās dusmām vai citai neapvaldītai reakcijai uz huligānu ārdīšanos pie Brīvības pieminekļa ir slikts padomdevējs. It īpaši – pēc tam, kad notikušais vairs nav nekādi grozāms, izlabojams. Taču jautājumu daudz, bet galvenie ir tādi: kā tas varēja notikt, kas tika izdarīts, lai tā nenotiktu, un kas garantēs, lai turpmāk tā nenotiktu. Ja valsts augstākās amatpersonas būtu tik izglītotas kā mūsu sentēvi iz gadu simteņiem, tad vai nu būtu iekalušas, vai pašas intuitīvi apjautušas, ka, reaģējot uz skandālu, jāielāgo pamata mācības.

Stereotipi tiek velti nievāti. Stereotips ir aizsargmehānisms, kas jebkuras sugas īpatnim palīdz izdzīvot, arī cilvēkam. Naktī tumšā vārtrūmē ir ļoti iespējams dabūt pa muti. Tur labāk neiet. Un ir cilvēki, kurus labāk savā mājā iekšā nelaist. Un savā valstī – arī. Valsts drošības dienests aktualizējis Rietumeiropā labi pazīstamu problēmu, kas var skart arī Latviju. Izliekoties par miermīlīgiem ekonomiskajiem migrantiem vai studentiem, valstī var ieceļot radikāli islāmticīgie. Visticamākais, tas jau notiek.

Tā ir ar to «caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu» un «ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes». Tā tīrā gaisma nākusi no tālas senču pagātnes, no «tēsmāmiņas», no skolas, draugiem, dzīves… Lai iejustos otra – cilvēka, sunīša, kaķīša, skudriņas – ādā, nepietiek ar tautas dziesmām, pantiņiem. Dažkārt vajadzīga sava dzīves griezta brūce, lai justu to sāli, ko tik dāsni beram uz cita jēlās ādas.

Tas nav nekāds liktenis vai dieva pirksts. Tā nav traģiska sakritība. Tas ir viena cilvēka pieņemts kļūdains lēmums. Šofera lēmums apdzīt nepiemērotā situācijā. Un arguments – es jau tā 10, 20, 30 utt. gadus braucu – ir pilnīgi bezjēdzīgs. Tai kļūdai pilnīgi vienaldzīgs ir tavs stāžs. Vai tu sūdīgi brauc visu mūžu, jebšu tikai šai reizē tā nelaimīgi sagadījās. Cena nemainās. Jā, parasti kaut kā tur viss saliekas – citi pabīdās, liekas sekundes simtdaļas uzrodas, un visi dzīvo. Šoreiz ne.