Nekad nevarēju iedomāties, ka pienāks brīdis, kad tik pilna sirds. Tagad nevaru iztēloties, kā būtu iespējams dzīvot tālāk bez sirds izkratīšanas, lai kļūtu vieglāk pašam, ģimenei, draugiem, visiem. Uzticos tam, ko diktē sirds. Pateicība esot sirds atmiņa. Un to es un mani mīļie glabās un neaizmirsīs. Ja būtu māņticīgs (ja būtu, bet neesmu!), varētu pie sevis banāli pačalot, ka to, kas notika, pats būšu pierunājis. Jo pavisam nesen atklāti izrakstījos savās rindās tepat – mūsu avīzē – ar virsrakstu «Savstarpēja pievilkšanās un izlīdzināšanās labestībā», kur arī tādi vārdi: «Taču nekas nerodas ne no kā. Tādi labestības mirkļi pieejami teju jebkad un teju jebkuram, ja…» Tādi pievilkšanās mirkļi atkal skāruši mani. Bezgala žēl, ka cilvēcība šoreiz par sevi atgādina nelaimes iespaidā.

Iestāstīt varētu visu, ja netraucētu cēloņsakarības. Nē, nē, tās var arī netraucēt: ja notikušo uzcītīgi slēpj vai «eksperti» tēlo lietpratējus, uztiepjot muļķības no filtrētām vai sklerozes mocītām atmiņām. Jau 2014.gadā Krievija uzbruka Ukrainai, anektēja tās teritorijas, bet pirms 3 gadiem uzsāka pilna mēroga iebrukumu valstī, kurai agresors (Krievija) bija garantējis suverenitāti un robežu neaizskaramību 1994. gada Budapeštas memorandā, kuru parakstīja Krievija (Jeļcins), arī ASV (Klintons), arī Apvienotā Karaliste (Meidžors), kā arī pati neatkarīgā Ukraina (Kravčuks).

100 brīvprātīgie ir sākuši rezerves karavīra militārās apmācības kursu, un viņu vidū ir mans brālis. Neslēpšu, ka esmu nobažījies, jo ārā ir paliels aukstums, jo viņam vienmēr ir viedoklis, kas par katru cenu jāaizstāv, jo galu galā viņam ir jau krietni pāri 50. Un neslēpšu, ka es no sirds lepojos.

Ja ņemam vērā Kariņa un Siliņas valdību solītos sapņu lidojumus, ekonomikas transformācijas, plašo tautas labklājības fiasko, nekas nav pārspīlēts. Pieskaitot politiski – sportiskā izrāviena (piemēram, lai apsteigtu Lietuvu) izgāšanos, «Air Baltic», «Rail Baltic» baisos apmērus, tiesiskos klupienus, bedre ir pamatīga.