Iestāstīt varētu visu, ja netraucētu cēloņsakarības. Nē, nē, tās var arī netraucēt: ja notikušo uzcītīgi slēpj vai «eksperti» tēlo lietpratējus, uztiepjot muļķības no filtrētām vai sklerozes mocītām atmiņām. Jau 2014.gadā Krievija uzbruka Ukrainai, anektēja tās teritorijas, bet pirms 3 gadiem uzsāka pilna mēroga iebrukumu valstī, kurai agresors (Krievija) bija garantējis suverenitāti un robežu neaizskaramību 1994. gada Budapeštas memorandā, kuru parakstīja Krievija (Jeļcins), arī ASV (Klintons), arī Apvienotā Karaliste (Meidžors), kā arī pati neatkarīgā Ukraina (Kravčuks).

100 brīvprātīgie ir sākuši rezerves karavīra militārās apmācības kursu, un viņu vidū ir mans brālis. Neslēpšu, ka esmu nobažījies, jo ārā ir paliels aukstums, jo viņam vienmēr ir viedoklis, kas par katru cenu jāaizstāv, jo galu galā viņam ir jau krietni pāri 50. Un neslēpšu, ka es no sirds lepojos.

Ja ņemam vērā Kariņa un Siliņas valdību solītos sapņu lidojumus, ekonomikas transformācijas, plašo tautas labklājības fiasko, nekas nav pārspīlēts. Pieskaitot politiski – sportiskā izrāviena (piemēram, lai apsteigtu Lietuvu) izgāšanos, «Air Baltic», «Rail Baltic» baisos apmērus, tiesiskos klupienus, bedre ir pamatīga.

Ļaušanās dusmām vai citai neapvaldītai reakcijai uz huligānu ārdīšanos pie Brīvības pieminekļa ir slikts padomdevējs. It īpaši – pēc tam, kad notikušais vairs nav nekādi grozāms, izlabojams. Taču jautājumu daudz, bet galvenie ir tādi: kā tas varēja notikt, kas tika izdarīts, lai tā nenotiktu, un kas garantēs, lai turpmāk tā nenotiktu. Ja valsts augstākās amatpersonas būtu tik izglītotas kā mūsu sentēvi iz gadu simteņiem, tad vai nu būtu iekalušas, vai pašas intuitīvi apjautušas, ka, reaģējot uz skandālu, jāielāgo pamata mācības.