Ne ministru nomaiņa valdībā, ne veids, kā to dara premjere Siliņa, neliecina ne par redzes asumu situācijas apzināšanā, ne prātu tās labošanā. Vārdiem, ko sauc par uzrāvienu, restartu, nav nekādas nozīmes. Teiciena par to zivi un galvu vietā – jēdzīgāk būtu atsaukties uz atziņu, ka, lai tiktu ar sevi galā, vajadzīga galva, lai tiktu galā ar sevi un citiem, nepieciešama arī sirds un sirdsapziņa.

Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski izdotos pazemot, ja viņam nebūtu vīrišķīgās stājas, mugurkaula un kara laika uzvalka mugurā. Jā, arī par to uzvalku Tramps iebakstīja kā ar pirkstu acī, sak, kā tu esi ģērbies šajā svētajā vietā? Uzbrukumu, apvainojumu, moralizēšanas nav trūcis. Tas viss šķita darīts ar nodomu pazemot suverēnas valsts prezidentu. Nav šaubu, ka tiesiski, demokrātiski un taisnīgi domājošu cilvēku acīs šī ASV pozīcija morāli ir bankrotējusi.

Vietnē tezaurs.lv teikts, ka «vate ir irdena, no piemaisījumiem attīrīta šķiedru masa; šāda materiāla kopums, ko izmanto, piemēram, medicīnā, tekstilrūpniecībā, celtniecībā». Latvijā šī masa dažkārt grib iejaukties ļoti svarīgu un izšķirošu lēmumu pieņemšanā, un man ir patiesi žēl, ka tāda tā tipiskā latvieša daba – nolaist asti un klusēt.

Nekad nevarēju iedomāties, ka pienāks brīdis, kad tik pilna sirds. Tagad nevaru iztēloties, kā būtu iespējams dzīvot tālāk bez sirds izkratīšanas, lai kļūtu vieglāk pašam, ģimenei, draugiem, visiem. Uzticos tam, ko diktē sirds. Pateicība esot sirds atmiņa. Un to es un mani mīļie glabās un neaizmirsīs. Ja būtu māņticīgs (ja būtu, bet neesmu!), varētu pie sevis banāli pačalot, ka to, kas notika, pats būšu pierunājis. Jo pavisam nesen atklāti izrakstījos savās rindās tepat – mūsu avīzē – ar virsrakstu «Savstarpēja pievilkšanās un izlīdzināšanās labestībā», kur arī tādi vārdi: «Taču nekas nerodas ne no kā. Tādi labestības mirkļi pieejami teju jebkad un teju jebkuram, ja…» Tādi pievilkšanās mirkļi atkal skāruši mani. Bezgala žēl, ka cilvēcība šoreiz par sevi atgādina nelaimes iespaidā.