Visbezjēdzīgākie strīdi ir par to, kuros laikos bija labāk. Tad ironija aizved līdz tam, ka senāk nebija pat uguns, bet tagad uz modernām plītīm gaļu cepam… Kas teica, ka padomju laikos teju visiem bija labi vai visiem nebija nekā? Jā, nebija tā, kā tagad ir, kad ar miljonāru jahtām pa jūrām zēģelē un Baltezera krastā katra pleķa īpašniekam sava tupele sevišķi jaudīgāka par kaimiņa ātrgaitas kuteri…

Tīras sirdsapziņas, patiesības un taisnības sardze, kristiete un Latvijas patriote pēc pārliecības un mūža veikuma, pēc sirds un prāta aicinājuma, ar uzupurēšanās garu un nesalaužamās pārliecības starojumu dvēselē. Latviete no Latgales. Cieši sūrajā Latvijas liktenī ievijusies latgaliete. Domātāja, darītāja, boļševiku vajātā un izsūtītā, ar liela cilvēka garīgā dziļuma talantu apveltītā dzejniece. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece. Tāda bija un joprojām ir Broņislava Martuževa. Nu jau Simtgadniece.

Kad pat ne skrupulozi pēti, bet tikai ielūkojies vēsturē, saproti, ka nav mazu, necilu vietu. Katrai no tām pagājība aizvien ir nozīmīga vietējiem (un ne tikai) iedzīvotājiem. Re, piemēram, Krape.

Ir neapgāžami izpētīts, cik liela nozīme personības un sabiedrības veidošanā ir lasītprasmei. Tomēr šī aktualitāte – lasītprasmes un lasītpatikas nozīme – nekad nenonāk avīžu pirmajās lappusēs. Varbūt tāpēc, ka pašsaprotamās lietas ir visgrūtāk paskaidrot?