«Tas noteikti ir visas manas karjeras un mūža darba novērtējums,» tā par Latvijas Nacionālā kultūras centra iedibināto Cimzes balvu saka viena no šā gada balvas laureātēm – Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas kora klases vadītāja un diriģente Baiba Klepere. Mācību gada noslēgums Dziesmu un deju svētku gaidās ir īpaši saspringts, jo jājūt līdzi katram audzēknim un papildus jāgatavojas svētkiem. Būt ar bērniem kopā mūzikā ir Baibas sirdsdarbs.

Pirms 110 gadiem, 1915. gada pavasarī, Latvijā ienāca Pirmais pasaules karš, kuru vairums, liekas, pazīst kā salīdzinoši pozitīvu notikumu vēstures gaitā, jo ar tā noslēgumu sabruka Krievijas Impērija un izveidojās Latvijas valsts, un kaut kur fonā var atrast mums mīļos latviešu strēlniekus. Tomēr pats karš un tā ietekme uz mūsu tautu, mūsu zemi bija neizsakāmi traģiska. Vairāk par mūsu zemi bija izpostīta vien Beļģija, un lielākus cilvēku upurus karš nesa tikai serbiem.

Tagad ir citi laiki, citi uzskati, citi likumi. Var uzskaitīt gari un plaši. Teiksim, adopcija. Padomju laikā tas bijis un varbūt arī pašlaik ir jutīgs un sāpīgs temats vismaz daļai adoptētāju un viņu bērnu. Aizvadītajos divos gados Latvijā bija ap 1100  adoptējamu bērnu gadā. Un, starp citu, ap 700 tādu, kuri nepiekrīt adopcijai vispār – ne Latvijā, ne ārzemēs, savukārt no tiem – 70–80, kuri nepiekrīt tikai adopcijai ārvalstīs. 

Kas ir svētki? Svētki ir it visā, kas svētkos un ap svētkiem. Kas ir patriotisms? Mātes, tēva, bērnu, māju, Tēvzemes, savas tautas, jā, arī sevis mīlestība. No kurienes tā dzimst un aug? No mātes, tēva, Tēvzemes. Kur tā aug? Ģimenē, bērnudārzā, skolā, tautiņās.