Krapē, kā daudzviet laukos, dzīve pēdējos gados ir mainījusies – skolas vairs nav, iedzīvotāju sastāvs pamazām pārveidojas un arī ikdienas ritms kļuvis citāds. Taču pārmaiņas nenozīmē tukšumu. Vietās, kur kāds uzņemas rūpes un notur līdzsvaru, joprojām veidojas dzīva kopiena. Viena no šādām vietām ir Krapes bibliotēka, kuru jau trešo gadu vada Laura Jefimova. Šeit grāmatas ir tikai sākums – svarīgākais ir cilvēki, sarunas un sajūta, ka esi gaidīts.

Parlamentā ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par būtisko? Nē, protams! Tāpēc mēs jums pastāstīsim, ko vēl un kā deputāti saka no tribīnes, un kā villojas savā starpā.

Ir sievietes, kuras nakts braucienos ar taksometru piedzīvo romantiku. Ir tādas, kuras piedzīvo drāmu. Un esmu es – cilvēks, kurš spēj vienā vakarā apvienot gan romantiku, gan drāmu, gan kriminālseriālu, turklāt visu to nejauši, neplānoti un ar pašas izraisītu haosu. Vienīgais, kas šajos piedzīvojumos ir nemainīgs, – es vienmēr dodos tikai uz priekšu. Pat tad, ja pati nezinu, kurp tas aizvedīs.

Divdesmit pieci gadi lauku pagastā ir laiks, kurā mainās cilvēku dzīves, bieži vien jaunieši aizbrauc, bet ir cilvēki, kuri turpina spītīgi reizi nedēļā doties uz mēģinājumiem Ķeipenes Tautas namā, meklēt lugu, kas «der mūsu cilvēkiem», un pirms izrādes, gandrīz guļus uz grīdas, pa aizkara apakšmalu slepus pārbaudīt – cik tad šovakar skatītāju sanākuši. Ķeipenes amatierteātris «Pūce» savu 25 gadu jubileju sagaida ar humoru, pašironiju un ļoti nopietnu pārliecību: spēles prieks nedrīkst pāriet.

Tagad, kad atskatos, notikušais šķiet kā sājš joks, kā priekšnesums, kurā pati biju gan aktrise, gan skatītāja. Bet toreiz viss bija nopietni. Toreiz tas bija mans vienīgais veids, kā mēģināt dzīvot pareizi. Mani vecāki bija alkoholiķi un nomira no etanola izraisītajām sekām.