Kopējā plekstu nozveja Baltijas jūrā šajā gadsimtā svārstījās no 15 līdz 20 tūkstošiem tonnu, lielākos koplomus reģistrējot no 2013. līdz 2016. gadam. Pēdējā laikā ir novērojams būtisks samazinājums, un 2021. gadā reģistrētas zemākās plekstu nozvejas šajā gadsimtā – 10 471 tonna, vairāk nekā divas reizes mazāk nekā 2013. gadā.

Vai zinājāt, ka vārda “zandarts” pamatā ir indoeiropiešu vārdsakne ar nozīmi ‘zods, žoklis’? Nosaukums izskaidrojams ar zandarta dzeloņainajiem žaunu vākiem, garajiem, smailajiem zobiem un plēsonīgo rijību. Jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados zinātnieki brīdināja, ka zandarta krājuma stāvoklis ir apdraudēts, un tas attiecas arī uz ģenētisko resursu.

Mūsu valstī zandarts ir ielaists vai mākslīgi pavairots vairāk nekā 150 ezeros, 16 ūdenskrātuvēs, iekaitot Rīgas, Ķeguma un Pļaviņu uzpludinājumus, dzirnavezerus, un trīs upēs. Vairākos ezeros ir veiksmīgi izveidojušās tā populācijas.

"Padomjlaiku Zvejnieku svētkos pie mums uz Pāvilostu atveda lucīšus. Ņēmām veselu kasti. Izrādās, viņi ir tikai jūras līcī. Kad mencu daudz, tad lucīšu maz, jo mencas ēd tos. Lucīšus tikai reizi gadā atveda," – tā agrākos laikus atceras pāvilostniece Marita Horna, un ko te daudz piebilst, vienīgi to, ka mūsdienās īsti nav ne mencu, ne lucīšu. Vidzemes jūrmalā Zvejniekciemā pirms kāda laika iedibināja pat Lucīšu svētkus, līdzīgi Reņģu svētkiem un Nēģu svētkiem, tomēr pandēmija un katastrofālais lucīšu trūkums arī šai jaukajai iecerei pielika punktu. Tomēr – lucīši jūrā vēl arvien ir, un par to arī šis stāsts.