Izlemts! Arī es rakstīšu sūdzību. Un pateicību. Vienlaikus. Sūdzību par to, ka sešdesmitgadniece bez ceremonijām nodēvēta par vecu tantiņu. Pateicību par to, ka šai pašai sešdesmitgadniecei tomēr atļauts pateikt «varbūt» par sevi divas reizes jaunākam lauku zēnam, tādējādi eleganti viņu izbrāķējot. Feminisms ar vieglu flirtu – kāpēc gan ne? Bet kurš aizstāvēs cūku? Protams, es!

Kā tas ir – dzīvot rokas stiepiena attālumā no agresorvalsts? Viena tāda vieta ir Rusnes sala Lietuvā, otra – Narva Igaunijā. Abas robežojas ar diktatora Putina caristi. Vispirms – attiecības starp valstīm

Ja darbavietā nav neformāla līdera, kurš uzņemas mediatora un kolektīva «superlīmes» lomu, ja faktiskie vadītāji ir vienaldzīgi pret padoto vajadzībām un problēmām, tad ar laiku atmosfēra darba vidē kļūst nomācoša. Toksiska. Jo atradīsies kāds vai kāda, kam gribēsies nesodīti izrādīt varu, nesodīti vērpt intrigas un nesodīti mobingot un bosingot pārējos. Lielākoties tas ir pusvadītājs. Tā es viņus – vidējā līmeņa vadītājus – dēvēju. Darbavietās, kurās ir civilizēta darba vide, šādas situācijas netiek pieļautas vai arī, ja tādas veidojas, tad tiek novērstas bez kavēšanās. Diemžēl aizvien pastāv no civilizētām darba attiecībām tālas darbavietas.

Kalnus un klintis Latvijā pazīstamais pianists Reinis Zariņš ar sievu Ligitu esot iemīlējuši teju pirms 20 gadiem, kad ikdiena aizritēja Amerikā. Ligita atceras, ka pie mājām bija brīnišķīgs parks, kas savienojās ar meža zonu, kurā bija pilsētas Rietumu klints (West rock). «Uz to nedēļas nogalēs mēdzām iet divatā, bet vēlāk arī ar jaundzimušo meitiņu slingā. Klintī bija pa taku jāuzrāpjas, bet no virsotnes pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu tālumā. Kopš tā laika iemīļojām šo nodarbi un esam pie katras izdevības devušies augstākos vai zemākos kalnos,» stāsta Ligita. Viņai arī plašāk vaicājām par nupat augustā piedzīvoto ģimenes braucienu un virsotņu iekarošanu Augstajos Tatros. Tieši tur būts pirmo reizi.

Latvijā vārdu došana bērniem vienmēr bijusi radoša. Laiku pa laikam apritē atgriežas sen aizmirsti, reiz populāri vārdi, bet dažkārt vecāki izvēlas vārdus, kas skan gluži kā no zoodārza vai pasaku meža. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju pirms pieciem gadiem populārākie vārdi bija Olivers un Sofija, taču OVV nolēma papētīt, cik bieži bērniem tiek doti vārdi, kas saistīti ar faunu, ierakstot dzīvnieku un putnu nosaukumus Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) personvārdu datubāzē. Šis raksts ir neliels eksperiments, kurā tā, kā ienāca prātā, ievadīti dzīvnieku un putnu nosaukumi, atklājot, cik bieži tie kļuvuši par cilvēku vārdiem. Rezultāti ir pārsteidzoši un atklāj kaut ko par mūsu attiecībām ar dabu un iztēli.