Asaris jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus ir ekonomiski nozīmīga zivs. Tam ir samērā augsta tirgus cena, ko nosaka augstvērtīgā un garšīgā gaļa. Gadsimtu mijā asaru nozveja Latvijas piekrastē vidēji bija apmēram 30–40 tonnas gadā. 1996. gadā Latvijas piekrastē nozvejoja 35 tonnas asaru, no kurām 33,7 tonnas – Rīgas līcī. Tos nozvejoja galvenokārt vasaras sezonā no maija beigām līdz septembrim ar zivju murdiem un tīkliem.

“Vakarā es vāru zivju zupu. Vāru izķidātos asarīšus kādu stundu, līdz viss labums no tiem izvārījies. Tad aizmetu tos prom un pielieku virai tupeņus un sāli. Iznāk laba, svaiga vira,” – tā 1971. gadā žurnālā “Ceļa zīmes” raksta populārā trimdas dzejniece Astrīde Ivaska (1926–2015), kas ilgus gadus nodzīvojusi ASV, līdz mūža beigās atgriezusies Latvijā, lai tā pa īstam sajustu tēvzemes asaru neatkārtojamo garšu.

Ir svešās zemēs skaisti, aizraujoši un neparasti, bet to pašu var sacīt arī par Latvijas «ārzemēm». Ja kāds izlemtu apskatīt citu zemju un vietu vārdos nosauktas teritorijas Latvijā, viņam vajadzētu vairākus gadus. Zināmākās ir Ēģipte un Malta, kurp ved tūrisma firmas. Varbūt – arī Turku kapi Cēsīs. Tomēr šīs nav vienīgās ar svešvalstu nosaukumiem saistītās vietas mūsu pašu zemē. Ogres novadā ir savi Alpi un Jordāna!

To, kas notika Madlienas bibliotēkā un bērnudārzā «Taurenītis» pašā svētku priekšvakarā, var dibināti saukt par īstajiem svētkiem. Par notikumu, sirsnīgu sadraudzību, par tautisku lugu – ar sapostu, saviļņojošu sākumu, sirds dinamisma apgarotu lidojumu augšup un brīvi, dabiski izrietošu fināla kulmināciju, kurā iemantojām dvēselisku bezsvara stāvokli, kas atvadu brīdī nevienu negrib atstāt vienu. Kaut kā iekārtojies, ka kaut kāds nezināms, bet blakus jaušams sadraudzības gars visam ļauj notikt bez vadītājiem, reveransiem un pieņemtai etiķetei. Šķiet, nav ne scenārija, ne vadītāju, pajautrināšanas tamadu, ne referātu, ne runu, ne citu nodevu paragrāfu rāmjiem. Ir gleznu izstāde, vairāk nekā izstāde – ielūkošanās cilvēka, cilvēcības, dabas un arī tās stihijas bangojošās dzīlēs. Sadraudzības temats vienkāršs, nemākslots, bet ar nelielu noslēpumainību, intrigu apvīts Daigas Avotiņas gleznu izstādes nosaukums – «Izrādās, ka jebkurš var gleznot».