Pirms 110 gadiem, 1915. gada pavasarī, Latvijā ienāca Pirmais pasaules karš, kuru vairums, liekas, pazīst kā salīdzinoši pozitīvu notikumu vēstures gaitā, jo ar tā noslēgumu sabruka Krievijas Impērija un izveidojās Latvijas valsts, un kaut kur fonā var atrast mums mīļos latviešu strēlniekus. Tomēr pats karš un tā ietekme uz mūsu tautu, mūsu zemi bija neizsakāmi traģiska. Vairāk par mūsu zemi bija izpostīta vien Beļģija, un lielākus cilvēku upurus karš nesa tikai serbiem.

Tagad ir citi laiki, citi uzskati, citi likumi. Var uzskaitīt gari un plaši. Teiksim, adopcija. Padomju laikā tas bijis un varbūt arī pašlaik ir jutīgs un sāpīgs temats vismaz daļai adoptētāju un viņu bērnu. Aizvadītajos divos gados Latvijā bija ap 1100  adoptējamu bērnu gadā. Un, starp citu, ap 700 tādu, kuri nepiekrīt adopcijai vispār – ne Latvijā, ne ārzemēs, savukārt no tiem – 70–80, kuri nepiekrīt tikai adopcijai ārvalstīs. 

Kas ir svētki? Svētki ir it visā, kas svētkos un ap svētkiem. Kas ir patriotisms? Mātes, tēva, bērnu, māju, Tēvzemes, savas tautas, jā, arī sevis mīlestība. No kurienes tā dzimst un aug? No mātes, tēva, Tēvzemes. Kur tā aug? Ģimenē, bērnudārzā, skolā, tautiņās.

«Flautu sāku spēlēt tāpēc, ka klavierēm jau biju izaugusi,» smej flautas spēles skolotāja IEVA LEJNIECE, stāstot par to, kā atrada savu mūzikas instrumentu. Paralēli darbam Ogres Mūzikas un mākslas skolā Ieva arī tulko dažādus tekstus angļu valodā un šajā svešvalodā pasniedz privātstundas. Viņas ikdienas ritms ir rosīgs, bet tajā izdevies atrast zelta līdzsvaru starp darbu un atpūtu. Brīvajā laikā Ieva ir kaislīga grāmatu lasītāja un kultūras pasākumu baudītāja. Un vēl viņai ļoti patīk ceļot. Muzikālais «gēns» arī te nospēlē savu lomu – lai kurā valstī Ieva būtu nonākusi, viņa allaž apmeklē kādu vietējo koncertu.