Palaimējās būt daudzu, arī šo Atmodas likteņgaitu aculieciniekam un dedzīgam balstītājam, tālab notikumi zib gar acīm vēl svaigās detaļās, bet nezaudējot kopsakaru. «Baltijas ceļa» akcijas izplānošana, organizācija un izpildījums izdevās spīdoši, to filmēja, rādīja arī ārzemju ziņu lentēs. Vai toreiz mēs ticējām, ka komunistu impērija sabruks un būsim brīvi no tās valgiem? Nē, mēs par to nedomājām, mēs vienkārši darījām un bijām laimīgi kopā ar brālīgo tautu ļaudīm!
Par spīti šaubām un reakcionāro komunistu dusmām
Par labāko politiskās akcijas reklāmu parūpējās kompartijas reakcionārais gals. Trīs dienas pēc «Baltijas ceļa» tika izplatīts PSKP centrālkomitejas «Paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās» ar apvainojumiem nacionālistiskā histērijā un ar draudiem, ka «Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas». Šodien, zinot, ka pēc diviem gadiem ļaunuma impērija izlaidīs garu, varam tādu paziņojumu iedomāties kā komunistu pirmsnāves paniku. Arī pašiem partijniekiem pēc «Baltijas ceļa» nācās sastingt: PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada 24. decembra lēmumā «Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu» norādīja, ka ar Vāciju noslēgtie slepenie protokoli ir juridiski nepamatoti un spēkā neesoši kopš to parakstīšanas brīža. Bet pirms tam?
Neilgi pēc «Baltijas ceļa», 1989. gada 1. septembrī, Vācijas Federatīvā Republika (VFR) oficiāli atzina, ka Hitlera – Staļina pakta slepenie protokoli nekad nav bijuši spēkā, un nodeva tās rīcībā esošos dokumentus PSRS Tautas deputātu kongresa Hitlera – Staļina pakta izvērtēšanas komisijai. Ko tas nozīmēja? To, ka politiski juridiskie vārti ceļam uz brīvību vaļā pavērušies plašāk. Savukārt Latvijas Parlaments jau 1990. gada 4. maija Deklarācijā «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» atzina Molotova – Ribentropa paktu par prettiesisku. Nevar neizcelt baltiešu drosmīgo rosību Maskavā, Tautas deputātu kongresā, īpaši akcentējot Mavrika Vulfsona devumu, darbojoties komisijā, kas izvērtēja Molotova – Ribentropa paktu. Vēl labā atmiņā Vulfsona dramatiskā runa kongresā, kad cienījama vecuma sirmgalvi Gorbačovs centās apklusināt, visādi apsaucot, pēdīgi atslēdzot mikrofonu. Vulfsons uz brīdi zaudēja pašsavaldīšanos, aizcirta sagatavotās runas vākus un atcirta strikti: «Ņet, tak ņet – ja nē, tad nē – nevajag!» Varbūt Gorbačovs nokaunējās, tālab ļāva Vulfsonam runāt. Turpinājuma pirmie vārdi, šķiet, pārsteidza pašu Vulfsonu: «Ja par kongresa ģenerālo līniju atkal paturam necieņu pret mazām tautām, tad varam turpināt tādā pašā garā Molotova – Ribentropa aizsākto!» Tālāk soli pa solim talantīgais politiķis, publicists, Mākslas akadēmijas profesors argumentēti pierādīja pakta nelikumīgo, noziedzīgo dabu un no tā izrietošās konsekvences, tajā skaitā sekojošo Latvijas un citu valstu okupāciju.
Kā tik īsā laikā to dabūjām gatavu?
Leģendārajam «Baltijas ceļam» 23. augusts netika izvēlēts nejauši, jo tieši tad 1939. gada augustā Maskavā tika noslēgts bēdīgi slavenais un noziedzīgais pakts ar slepenajiem pielikumiem, kas Latvijas un citu tautu likteņus pārvērta nebrīvē, ļaužu nāvēs, smagās traģēdijās. Kurš bija «Baltijas ceļa» idejas autors, no atmiņas jau esot pagaisis. Šajā sakarā atceros kāda drauga vēsturnieka vārdus: «Nevīžojam šodienu pierakstīt, bet pēc tam pētām vēsturi pēc sklerozes mocītu ļautiņu atmiņām…» Tautas fronte nostrādāja spīdoši: tika rēķināts, ka vienam cilvēkam izstieptu roku platumā jāatvēl pusotrs metrs. Latvijas posms sanāca visgarākais, un latviešus vajadzēja mobilizēt visvairāk – vismaz 180 000 ļaužu. Kā to varēja dabūt gatavu, ja no pirmās idejas līdz dzīvajai ķēdei tikai 5 nedēļas? Varēja un dabūja gatavu! Ogres rajona tautfrontieši arī bija pastrādājuši godam, arī mūsu Ķeipenes LTF nodaļa zināja savu vietu! Katru reizi, kad braucu Līgatnes – Ieriķu virzienā, domās līksmi sveicinu un pamāju ar roku saviem likteņa līdzgaitniekiem – skolotājiem, zemes arājiem, jauniešiem, bērniem: tas bija tik nesen, tas bija tik sen…