Kad nakts melnumā bruņoti varmākas liek sakravāt noteiktu daudzumu mantu, ko cilvēks steigā un izmisumā var paņemt līdzi? Gabaliņu no Latvijas? Baisais acumirklis diktēja savu: jādomā par maizi, kādu aizdaru, lai nenomirtu uzreiz, kādu siltu apģērba gabalu, lai nenosaltu uzreiz…

Mēs esam no tās laimīgās paaudzes, kuru tiesības nebija stiprinātas dažādos dokumentos un noteikumos, kad nebija izveidotas institūcijas, kam piezvanīt un pasūdzēties par telpu tīrīšanu, skolas dārza ravēšanu, sporta laukuma izbūvēšanu, malkas sanešanu internātā. Mēs to visu darījām, un varbūt tas mums toreiz nepatika, bet pēc gadiem atceramies kā jautru piedzīvojumu, jo radām prieku – kādu blēņu pievienojot.

Pasaulē nav tik maza cilvēciņa, kas mums nevarētu būt vajadzīgs. Tāpat kā sasniegumu ātrums nav tik svarīgs, cik jēgas smagums. Jo viegli nenāk nekas. Jādzīvo ik mirkli, kā aprasts, bet ar cerību, ticību, ka tomēr būs labāk. Varbūt dzīves jēga ir darbs, kuru nevar iemīlēt, ja neredz tam jēgu.

Aizvedu opi uz copi. Opim 94 gadi. Dikti daudz. Pēc diviem insultiem un kaudzes visādu blakus saslimšanu un tehnisku nevarēšanu viņš ir uz gultas. Bet tā apsolītā cope reizi pusgadā viņu motivē izkāpt pašam no gultas, pašam iesēsties ratiņkrēslā, mašīnā, vairākas stundas braukt un tad daudzas stundas pie zivju dīķa makšķerēt. Laukā tās zivis velku es, nost situ arī es. Bet vecītis ir laimīgs.