Atkal atduramies pret vērtībām, kuras daudzi (nu daudzi gan!) vazā kā nolietotu trauku lupatu, kā skrandas, kurās var cienīgi ievīstīt un izmantot vairākkārtējai lietošanai – gan Brīvību, Brīvības cīņas, Brīvības pieminekli, gan Svētumu, Svētvakaru, gan Tēvzemīti, nu jau Gejzemīti arī… Svētums esot cilvēka pārmetums paša grēcīgumam, bet sava daļa taisnības arī ironijai: ir viegli kļūt par svēto, ja nevēlies būt cilvēcisks... Bet viens nu gan ir skaidrs, ka svētums ir dārga lieta, kas glabājama, sargājama…

Karš Ukrainā turpinās. Krievija uzbrūk jaudīgi, masveidīgi un nežēlīgi. Pasaules varenos un sabiedrisko domu ir pieradinājusi un apmuļķojusi cerība, kas nav citādi tulkojama kā muļķa mierinājums. Jau aizmirsies ASV prezidenta Trampa paziņojums, ka viņš Krievijas karu Ukrainā izbeigs 24 stundu laikā? Bet, kā redzams, 6 mēnešu vēl par maz, lai solījums nebūtu tukšs. Kas grūti pieņemams, saprotams, varbūt arī nepiedodams?

Vispirms vēlēšanu, tad – nekādi nenākošās vasaras, visbeidzot Dziesmusvētku vai kādu citu iemeslu dēļ bez plašākas ievērības palikusi sabiedrības iniciatīvu portālā «Mana balss» ievietota iniciatīva «Par gaļas nodokļa ieviešanu». Tās autori ir divi radikāli augēdāji, kas savu pusdienu ēdienkarti un pasaules skatījumu vēlas uzspiest pārliecinoši lielākajai daļai Latvijas un – nebūsim pieticīgi – visas pasaules iedzīvotājiem. Viens ir vides zinātnieks Jānis Brizga, otrs – sociologs un performanču mākslinieks Sandris Mūriņš. Biedri vegānisma ideoloģijā.

Nav vienkārši. Un arī dzīvītes izkārtotas atskārsmes nav parastas, vienādi uztveramas un tulkojamas. Zināms, ka par to, ka jāmāk paņemt, ne mazāk svarīgi ir mācēt iedot. Devība var iegūt cēlas rīcības apzīmējumu, bet var arī negribēti pazemot, ievainot jūtīgu sirdi. Dvēseles stīgas trauslas teju it visās situācijās, kur lūdz, dod un ņem.