Nekad neesmu iedomājies, ka par Jāņu svinēšanu nebūtu jāgādā man pašam, bet kādam citam. Ja kāds uz to gaida patiešām, tad viņš tīšu prātu atņem sev burvīgos svētkus. Kas var sacensties ar Zāļu dienu, Jāņu vakaru, Jāņu nakti, Jāņu dienu? Ja nu vienīgi Ziemassvētki, jā, bet nekad tie nebūs pašā vasariņas sākumā.

Kaut arī likums «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» atceres un atzīmējamo dienu sarakstā iekļāvis arī 17. jūniju – Latvijas Republikas okupācijas dienu –, kaut kā savādi ap sirdi. Vai tad šo Latvijas tautai traģisko dienu vispār vajag pieminēt? Vajag! Kas ir okupācija? Tā ir citas valsts teritorijas sagrābšana ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā. Latvijas gadījumā korekti lietot arī jēdzienu «aneksija», kas nozīmē «kādas valsts teritorijas vai tās daļas okupēšanu un vardarbīgu pievienošanu citai valstij».

Saviesīgā pasākumā draugu kompānijā apspriedām atšķirību starp Jūrmalas un Saulkrastu kūrortiem, un es citastarp konstatēju, ka pēc aizlieguma ievest automašīnas no krievijas, arī pašu krievu kļuvis stipri mazāk. Uz to kāda Latvijā no Šveices ieprecējusies ārzemniece, visādi jauka dāma, kas brīnišķi apguvusi latviešu valodu, nosodoši pavaicāja, vai man nepatīk krievi? Paskaidroju, ka nevis krievi man nepatīk, bet tie, kas grib mani nošaut vai izsūtīt.

Viens nu ir skaidrs. Jaunā valdība ne varēs, ne īsti gribēs kaut ko mainīt pēc būtības. Jo būtība ir sāpīga un ielaista. Pat, ja netrūktu gribas un prasmes, ar to vien būtu par maz ātrai smagā vezuma izkustināšanai. Īpaši smeldzīgi, kad domāju par bērniem, skolotājiem.